Mūsu nakts miega epopejas! Kā Jums ar miegu sokas?

Miegs. Kad biju maza, tad nenovērtēju cik salds (mmm) tas ir. Tagad es cīnos par katru stundiņu, kuru cenšos izspiest. Un zinu, ka man vēl ir paveicies, citiem ir trakāk (kāda sevis mierināšana)!

Esmu vienmēr bijusi ilggulētāja. Tātad es jutos ļoti labi izgulējusies, ja aizgāju gulēt ap +/- 00:00 un cēlos ap 11:00 augšā. Tas ir tik, cik mans organisms prasīja. Un jāsaka, ka tik liels stundiņu skaits manam komfortam vienmēr ir licis kaut kam ciest. Piemēram, cieta pirmās stundas skolā, kuras parasti (gandrīz vai regulāri) nokavēju 5min. Ja biju līdz ar nagiem (t.i skolotājs vēl nebija sācis stundu, bet to grasījās tikai darīt), tad jutos jau lepna, ka šodien ļoti agri esmu atnākusi. Tad augstskolas lekcijas. Te nu gadi nāk, un slinkuma pakāpe pieaug. Tās "nenozīmīgākās" atļāvos nogulēt. Ja nenogulēju, tad ar acīm bakstīju kladi. Un kad biju stāvoklī, tad mani visbažīgāko darīja tieši fakts, ka zināju-bēbītis negulēs un nedarīs tā kā man tīk! Un kā es varēšu normāli parūpēties par bērniņu, ja man tik ļoti, ļoti patīk ilgi gulēt! Grūtniecības laikā šīs bija manas lielākās bažas sakarā ar bērnkopību. Tad kā nu bija patiesībā?

Kad meita piedzima, tad pirmās divas-trīs dienas es vispār negulēju. Bija iekšēji tāds nemiers, stress, un sākumā arī viņa bija nemierīgs mazulis, kas gribēja tik zīst un zīst manas toreiz sāpošās krūtis. Toreiz domāju vai tā būs vienmēr, un ja būtu , tad es nezināju cik ilgi tādu režīmu izturētu. Tajās dienās likās, ka ir fiziski ļoti grūti. Kad parādījās 3. dienā piens, bērnam sāka veidoties režīms, kad ēd apm. ik pēc 2h. Tas man šķita jau pieņemamāk, jo es nebiju tā māte, kurai ar bērna audzināšanu ir vēl kaut kas jāapvieno, piemēram, darbs, lekcijas, vecākā/o bērna/u auklēšana vai mājas uzkopšana, jo sākumā to darīja vīrs manā vietā. Man atlika tikai pielāgoties meitas prasībām pēc krūts. Katru stundiņu pa dienu mēģināju izmantot, lai pagulētu. Nereti bija dilemma-pagulēt vai izmazgāt galvu un nedaudz paknibināties ap sevi , vai uztaisīt gardas un siltas vakariņas. Tas bija apmēram kādu mēnesi vai nedaudz vairāk. Un tad sekoja drausmas. Meita sajauca dienu ar nakti. Pa nakti līdz 4 rītā, vēlāk līdz 6 rītā, un tad līdz pat 8 rītā negāja gulēt vispār!!! Vīru es netraucēju, jo viņam bija nākamajā dienā jāstrādā, bet es zināju, ka kaut kad viņa aizies gulēt, jo negulēt diennakti bērns nevar. Un tas kaut kad parasti bija no 10-00 līdz 17-00 vai 20-00 vakarā ar pupošanos pa vidu. Tās nakti gaidīju kā murgu, jau kļuvu dusmīga, ka nakts ir klāt, un es apzinos, ka atkal man būs jāmocas. Es juku vai prātā tajā laikā, kad bija šāds režīms. Sēdi pa nakti augšā pustumšā istabā, mēģini jau n-to reizi bērnu iemidzināt, bet ciet ne tikai fiasko, bet arī fiziski. Tad vēl mūsu attiecības ar vīru bija nekādas, jo kamēr viens guļ, otrs guļ un otrādi. Tas mums ilga kādas divas nedēļas līdz 2 mēn. vakcīnai, kas visu kā ar burvju mājienu saregulēja. Pēc kārtējās negulētās nakts braucām pie ģ. ā no rīta. Pēc potēm mazā aizmiga un nogulēja ar intervāliem gandrīz diennakti. Un tad jau sāka iet gulēt 21-00, un es ar. Izgulēja nakti ar celšanos 2 reizes līdz pat 5 rītā,  ēlāk 7 . Pēc tā visa biju nenormāli laimīga.  Vēlāk kļuva pavisam labi. Gāja gulēt ap 22;30-7.00 bez celšanās, tad ēda, un vēl no 8-10;00 nogulēja. Pēc tāda režīma es jutos labi. Sāku apmeklēt sporta nodarbības, jo jutos gana labi, lai veltītu lielāku laiku sev. Šie laimīgie mēneši ilga no 3 mēn. līdz tagad, t.i 6mēn. Un kas ir šodien? Laikam jau zobi, kas liek par sevi manīt. Vakarnakt cēlās ik pa stundai augšā ar pushistērisku kliegšanu vai raudāšanu. Liku mutē knupi. Tad aizmiga atkal uz kādu stundu, un tā vislaik, līdz ap 3 naktī ieliku viburcol svecīti, un tad jau uz rīta pusi pagulēja ilgāk. Un kas ir pats interesantākais, ka raud guļot, nemaz neceļas augšā. Tas bija vakar, bet šonakt vispār man bija šoks. Bērns pamostas 2;30 naktī un sāk spēlēties! Bubina, knibina gultiņas malas, runājas mierīgi, un vispār gulēt neiet līdz kādiem 5;00 rītā. Nelīdzēja ne pups-midzinātājs, ne izslēgta gaisma un absolūts klusums. Ieliku viņu savā gultiņā, gulēju blakus savā, viņa tur ņēmās kādu laiku un laikam aizmiga (varbūt es pirmā aizmigu, nezinu). Man iekšēji bija tāds stress un dusmas, ka tik atkal nesākas tā mokošā sēdēšana pa nakti augšā. Es to ciest nevar, un reizēm nevaru arī tā, ka ielieku viņu gultā, pati eju gulēt. Nu nevaru es aizmigt (ja nu vienīgi aiz pārguruma izslēdzos) pirmā. Es nezinu kas pa vainu (varbūt zobi, bet viņa nebija nemierīga). Likās, ka pa dienu nebija tik daudz gulēts, lai pa nakti celtos augšā un spēlētos! Kas varētu būt pa iemeslu, ka ceļas augšā pa nakti, un spēlējas mierīgi savā nodabā? Un pēc šāda nakts scenārija viņa bija augšā atkal ierastajā laikā ap 7-00 uz ēšanu, un tad atkal no 8-00 līdz 10;00 gulēja tālāk, it kā nekas nebūtu bijis pa nakti. Smaidīga un izgulējusies, tikai man gan galva sāp, liekas, ka traktors pāri pārbraucis.

Kāds ir Jūsu bērnu gulēšanas stāsts?