Miedziņš saldāks, kad mamma blakus? Alberta gulēšanas paradumi!

31. May 2013, 09:58

1. Vai biji aidzomājusies par kopīgu miegu ar mazuli jau grūtniecības laikā, vai arī tad tev vēl nebija precīzas izpratnes par to, kā tas būtu un kā būtu jābūt pareizāk?

Godīgi sakot - nebiju domājusi un arī izpratne par to bija maza, jo kā jau ar pirmo mazuli, viss šķita tik tīrs, jauns un neiepazīts. Kad kāds jautāja kā un ko darīšu, tad nespēju atbildēt, jo zināju, ka pirmajos dzīves mēnešos mazulis pats diktēs savus noteikumus un man uzstādot kādus noteiktumus jau pirms mazuli esmu iepazinusi pēc tam būtu grūti pielāgoties viņam. Tādēļ dzīvoju visam līdzi un vēroju no malas. Pieņēmu, ka visas iespējas būs labas, ko mans mazais atbalstīs. Tā kā lasīju daudz literatūras par bērnu audzināšanu, kopšanu. Sapratu, ka mazajam pirmajos dzīves mēnešos es būšu vissvarīgākā uz visas pasaules un mans tuvums nebūs ne ar ko aizstājams.

2. Kur gulēja mazulis dzemdību nodaļā - tev blakus vai savā gultiņā, pastāsti par savu izvēli, kā arī dalies iespaidos un sajūtās?

Kad ar mazo no dzemdību zāles nokļuvām savā palātā, mazais bija aizmidzis saldā miedziņā. Sagatavoju gultiņu un iecēlām viņu no ratiņiem tajā. Nolēmu, ja jau mazais ir mierīgs, ļaušu pēc grūtā darba gan mazulim, gan pašai atpūsties.

Bija jau arī nedaudz bail - ņemt viņu sev blakus. Ja nu miegā ko nepamanu un tā. Piestūmu viņa gultiņu tuvu savau gultai, lai dzirdētu, justu kad mazais mostās vai sāk knosīties uz ēsānu. Protams ka pirmās stundas man acīs ne miega kripatas, jo lūkojos uz mazo kā lielāko pasaules brīnumu. Tomēr beigu beigās nogurums ņēma virsroku un aimigu arī es. Man par brīnumu nogulējām ar mazo visu nakti katrs savā gultiņā - labi izgulējos. Atguvu spēkus pēc dzemdībām. Nākošās naktis gan bija nedzu savādākas. MAzais sāka aktīvāk ēst, līdz ar ko bija pagrūti celties un cilāt viņu no gultas gultā. JAu otrajā naktī rīta pusē neizturēju un ņēmu mazo sev blakus. Šakumā dikti baidījos - vai tik neuzguļos virsū un nesaspiežu. Pat lielo dvieli sarullēju lielā rullī un noliku starp mums, lai mazulim nejauši neuzgultos virū. Šīs nakti nebija vieglas un miegs arī caurs, jo mazulis blakus knosījās un ik pa laikam ieņurdējās. Sapratu ka miegs ir būtiska lieta, lai būtu laimīga un apmierināta mamma, tādēļ pie sevis nolēmu, ka mājās tomēr mēģināsu mazo likt gultiņā gulēt. Drošāk mazulim un miedziņš garantēts mammai.

3. Vai iegādājies mazulim gultiņu pirms dzemdībām - ja jā, tad kur to pirki? Parādi mums sava mazuļa gultiņas foto! Ja gultiņu nepirki pirms dzemdībām, pastāsti par savu izvēli?

Mūsu pirmā gultiņa tika sarunāta no paziņām. Draudzenes dzimtas šūpulītis, kurā bija gulējuši jau daudzi mazulīši. Šūpulīti mājās pārvedām līdz ar Albertiņu. Tādēļ pirmo nakti mājās mazais pavadīja ratu kulbiņā blakus mūsu gultai. Šūpulītis nākošā dienā tika sakopts un mazajam nu bija sava guļvietiņa. Sākumā gan nebijām vēl iekāruši šupuli, lai varētu šupināt, bet pēcāk jau vīrs sameistaroju kārti un mazo bija itin viegli midzināt.

4. Tavuprāt, līdz cik gadu vecumam mazulis drīkst (vai arī - viņam būtu jāguļ) pie vecākiem?

Ai. Nu tiešām nezinu. :D Es kaut kā sekoju līdzi savām sajūtām un nolēmām, ka mazo nelutināsim un mācīsim gulēt savā gultā. Domāju ka noteikti jāatradina līdz gada vecumam, lai pēcāk nav grūti. It īpaši jau tagad zinu, ka labi, ka mazais guļ atsevišķi, jo otrs mazais mums gaidāms janvārī, kad Albertam būs gads un divi mēneši. Tad būtu ļoti grūti. Es, mazulis, Alberts un vēl vīrs. Tomēr, ja netraucē un gulta lietla? Nezinu.

5. No kāda vecuma mazulis guļ savā gultiņā (no kāda plāno pārvietot viņu uz savu gultiņu), un kā viņš atradinājās no gulēšanas vecāku gultā?

Tā kā nakts ēšanas mums nebija aktuālas un mazais gulēja visu nakti, tad teorētiski jau kopš dzimšanas guļ savā gultiņā. Protams ir arī bijušas naktis, kad mazais čuč pie manis. It īpaši, kad vīrs bija prom darbā Tukumā - protams ka negribējās būt vienai, tādēļ ņēmu mazo sev blakus. Bet kad vīrs bija mājās un mazais niķīgs, tad pats pieteicās, ka labāk pagulēs uz dīvāna viesistabā, lai mums saldāks un mierīgāks miedziņš. Mums pat dažas nakti bija tā :D Uzklātas divas gultas. Mūsu guļamistabā un dīvāns viesistabā. Mazo uz nakti paēdinu, aizmidzinu, ielieku pakaviņā un dodos pie vīra uz viesistabu. Durvis vaļā, lai dzirdu, ko mazais dara. KAd mazais mostās un sāk raudāt, ka grib ēst vai kas cits. Cēlos - un devos pie mazuļa gulēt. Smieklīgi bet fakts. Galu galā mums gultas matracis bija tik neerts, ka pārcēlāmies vispār uz viesistabu gulēt un Alberts čučēja savā šupulī. Tā nu sanāk ka Albertam bija jau sava istaba no 3. mēnešu vecuma. :) Šobrīd gan esam atkal visi vienā istabā un mazais no rītiem mūs aktīvi modina sviežot mantas mūsu gultā. :)

6. Kādus argumentus esi dzirdējusi PAR un PRET kopīgu miegu ar mazuli vienā gultā, kam šajā sakarā tu priekrīti, un kam pilnībā nē?

Protams pirmie argumenti kas tika apskatīti un iztirzāti bija par traumatismu - ka mazulītim miegā var nejauši uzgulties, saspiest. Ka nejauši sega var mazulim apgrūtināt elpošanu. Ka ZPNS risks un tādā garā. Pēcāk jau arī komentāri par to, ka mazais sāk diktēt noteikumus, ka vecākiem nav dzimumdzīves, ja gultā guļa mazais. NU - daudz un dažādi viedokļi, kas ir PRET gulēšanu kopā ar mazuli. Tomēr pirmais viedoklis kas mani uzrunāja bija par saikni starp māti un bērnu. Likās tik pašsaprotami - ja jau mazulīti gulējis visus 9 mēnešus zem mātes sirdspukstiem, kādēļ viņam to liegt, kad viņš ir piedzimis. Un tas man dažbrīd smeldza, ka iespējams liekot mazo gulēt savā gultā, liedzu viņam savu tuvumu.

7. Ko tu ieteiktu citiem vecākiem, vadoties no savas personīgās pieredzes?

Izbaudīju gan saldu mierīgu miegu kad gulēju kopā tikai ar vīru un mazais savā šupulī, gan arī caurā miega naktis, kad maziņais blakus kūņojās. Es tiešām neesmu piedzīvojusi nekādas miega krīzes, arī mazulis vienmēr bijis apmierināts. Tās naktis kad esam gulējuši mēs ar mazuli vienā gultā vai pat visi - es , mazulis un vīrs, nav bijušas no tām labākājām. Šauri, bail ka mazo saspiedīsim un tā. Tādēļ iesaku labāk sekot savām sajūtām. JA liekās, ka labāk, ka mazais savā gultiņā, tad dariet tā. Tā pārsvarā rīkojāmies arī mēs. JA liekās, ka viņš saldāk un mierīgāk čuč mammai vai tētim blakus un nav baiļu, ka mazajam ko var pa miegam nodarīt, tad var arī tā. Esmu sapratusi ka jābūt elastīgam un jāpielāgojas visām dzīves situācijām. Un ja ir bailes, ka mazulītim ir par maz Jūsu tuvuma. Šaubos. Mēs ik brīdi mazo mīļojām. Pa dienu šad tad mazais arī gulēja mums blakus. Mīlestības protams nekad nevar būt par daudz, tomēr bērnam nav vajadzīga tikai mīlestība bet arī rūpes un uzmanība. Vai Tu spej mīļēt, būt uzmanīgs un pienācīgi rūpēties, ja esi neizgulējies un īgns?

Lai salds miedziņš vecākiem un vēl jo saldāks mazulīšiem!