17.05 17:00-18:00
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Mums ar gulēšanu iet kā pa celmiem. Un pie visa jau vainīga esmu es. Denīze līdz trīs mēnešiem ļoti smuki gulēja savā gultiņā. Es pabaroju,sagaidījām atraudziņu un noliku viņu atpakaļ. Ar Adrianu bija sajūta ,ka bērnam jābūt visu laiku pie manis .Tāpēc viņš jau kopš dzimšanas gulēja blakus. Par Denīzi atkal bija citādas izjūtas, šķita ,ka jāliek gultiņā. Bet tad ap četriem mēnešiem mazā bija paaugusies un sajūtās mainījās. Šad tad viņa aizmiga manā gultā un tur es viņu arī atstāju.
Pirms mēneša sāku domāt,ka jāsāk tak radināt atkal gultiņā. Jo ēšanas vairs nav tik biežas un arī man vieglāk gulēt. Un vēl tas,ka Denīze šad tad klusītēm sāk rāpot prom un var izkrist no gultas. Miegā ne vienmēr jūtu viņas darbības.
Tad nu šo nedēļu cītīgi centos sevi piespiest pabarot un likt atpakaļ gultiņā. Līdz plkst.3:00 man tas izdodas,bet pēc tam iestājas slinkums un atkal Denīze guļ pie manis.
Šonakt bija pirmā nakts ,kad paņēmu pie sevis tikai 6:00 no rīta. Toties nakts bija jautra. Aizgāja meitene gulēt 22:00, tad pirmā ēšana bija 1:00,tad 3:00,tad 4:00 laikam atraudziņa traucēja ,jo nebija iznākusi. atkal dabūju paņemt klēpī. Un tad lielā ēšana 6:00 no rīta.
Sajūta no rīta nekāda,jo nakts saraustīta. Un tam visam pa vidu vēl Adrians ap 4:00 atceļoja pie mums. Un vīrs protams neko nedzird ,kad viņam prasa,tik jā,jā.Bet pati aiznest viņu un iecelt gultā nevaru. Tā nu bija mums ģimeniskā gulēšana.
Tomēr esmu cītīgi apņēmusies turpināt likt Denīzi gulēt savā gultiņā.Ceru,ka mēs abas to paveiksim un varēsim pieņemt.
Kā ir jums? Vai guļat kopā vai atsevišķi?
Kopš dzimšanas guļ pie manis,tēta mums nav. Tā kā esam divi vien pa visu gultu.
Mazajam ir gads un 4 dienas.
man tā bija ar puiku. Jāsaka ,ka giezgan traki beigās bija,jo atsevišķi negribēja gulēt. Nopirkām ceļojuma gultiņu,lai šim interesantāk. var pats ielīst kā būdiņā. Bet īsti arī tur ilgi negulēja. Uz 3,5 gadiem nopirkām pusotrstāvīgo gultu. Tas jau gan bija forši.bet tad bijām visi vienā istabā. Kad gaidīju otro bērniņu , tad izlēmām,ka Adrianam vajag pašam savu istabu un izvācāmies, izlīmējām skaistas tapetes, lai šim foršāk un apziņa,ka nu ir liels un pašam sava istaba. Ilgu laiku gulēja tur labi. Bet kad piedzima Denīze,tad bieži nāk pie mums. Un jāsaka ,ka tagad kādus pāris mēnešus atkal sācis aizmigt pie mums ,tad mēs viņu aiznesam uz viņa gultu. naktī viņš atpakaļ nāk ļoti reti.
Gribas Denīzei iemācīt būt vairāk pastāvīgai. Jo zinu ,ak būs man jāatgriežas darbā ,un tad viņai būs vieglāk ,ja jau mācēs gulēt savā gultiņā, nevajadzēs to mammas siltumu visu laiku.
Meitai (2,5 gadi) - guļam visi kopā. ☹ Sava gultiņa nepatīk. Domāsim par citas gultiņas iegādi. Ceru, ka pēc tam tā lieta aizies. 😀
No pusotra gada bērns guļ atsevišķi no mums, taču mēdz šad un tad atceļot pie mums - tas ir 1x pa mēnesi, diviem, bet tad pat nemēģinu vest atpakaļ, jo pieņemu, ka viņam ir liels iemesls nākt pie mums, ja reiz atnācis, tā kā tāpat vien, pa miegam, pie mums nenāk.
Es Katrīni sāku atradināt no gulēšanas blakus pēc gadiņa, gultiņa bija blakus un devu viņai rociņu un tad viņa aizmiga savā gultiņā, kad naktī modās atkal devu viņai savu roku un tā mēs guļam savā gultiņā.