Mans stāsts par zīdīšanu

Mans stāsts par zīdīšanu sākas ar to, ka mana vecmāte man jautā: “Vai esi sākusi mācīties par barošanu ar krūti?" un mana atbilde: "Es domāju, ka tas notiks dabiski", mani atsēdināja. Pēc tam, kad mana brīnišķīgā vecmāte laipni un maigi paziņoja, ka “tas nenotiek tikai dabiski”, vecmāte man aizdeva dažādus materiālus, no kuriem mācīties. Es arī apmeklēju kursus, lai saprastu, kas īsti mani sagaida.

Mans zīdīšanas stāsts

Dažādu veselības sarežģījumu dēļ es biju šķirta no sava bērna 10 stundas pirms sākās mūsu zīdīšanas ceļojums. Tiklīdz viņa bija manās rokās, es viņu uzliku uz krūtīm un viņa kāri tvēra krūti un to ēda. Man nebija neviena, kas parādītu, kā viņu pareizi pielikt pie krūts. Es vienkārši uzliku viņu uz krūtīm un cerēju uz labāko.

Par laimi viņa viegli uzsāka šo ēdināšanas ceļojumu. Man bija bažas, ka viņa neapņem pietiekami plašu areolas laukumu, bet pēc dažām dienām slimnīcā galvenā vecmāte man teica, ka viss ir kārtībā. Mazulīte bija niecīga 2,872 kg, un manas krūtis bija milzīgas, tāpēc viņa fiziski nevarēja dabūt lielāku daļu areolas savā mutē.

Mani pieskatīja daudzas vecmātes, un viņas visas man ierādīja dažādus veidus, kā pielikt mazo pie krūtīm. Man šķita diezgan mulsinoši, ka man tika parādīti tik dažādi veidi, kā barot bērnu ar krūti. Lai gan mans labais krūtsgals sākumā bija nedaudz iekaisis, bet ieteiktais krēms slimnīcā darīja brīnumus.

Atceros, kā pāris nedēļas sēdēju uz dīvāna rokas, cenšoties barot mazuli ar krūti, daļēji atslaucot pienu. Vecmāte bija pārsteigta par manu centību! Izvēlējāmies savai meitiņai dot atslaukto pienu no sterilizētas pudelītes sāna (viņa dzēra no tā kā no krūzītes), jo negribējām riskēt ar krūts atgrūšanu. Mana vecmāte mums iemācīja šo triku.

Man patīk barot meitiņu ar krūti, un to daru arī tagad pēc 1,5 gadiņa. Meitiņa ir vesela, laimīga un joprojām ļoti sīka.