Mans personīgais zīdīšanas ceļojums

Cerības tur ārpusē

2006. gadā es pirmo reizi tiku iepazīstināta ar zīdīšanas pasauli. Es biju stāvoklī ar savu pirmo dēliņu, un vienai no manām labākajām draudzenēm tikko piedzima bērns. Viņa baroja viņu ar krūti un lika tam izskatīties maģiski. Es gribēju šo pieredzi un nolēmu, ka arī es barošu bērnu ar krūti!

Mans dēliņš ieradās pasaulē un šī bija lieliska pieredze. Esmu iemīlējie! Es baroju savu jaundzimušo un vai dzīve varētu būt labāka?

Mazāk nekā 24 stundas vēlāk es ienīdu zīdīšanu.

Zīdīšana man bija sāpīga. Katru reizi, kad mans dēls ēda krūti, es sarāvos no sāpēm. Dažreiz es pat raudāju. Man teica, ka tas ir normāli, ka pirmajās dienās zīdīšana ir neērta. Man vajadzēja turpināt censties, es gribēju būt veiksmīga mamma un parādīt,ka man izdosies.

Dažu nākamo dienu laikā katra barošanas reize bija sliktāka nekā iepriekšējā. Es spilgti atceros, kā savas emocijas mainījās kā gaismas slēdzis – te augšā, te lejā.

Kad dēliņš bija omulīgs, arī es biju mierīga un apmierināta, savukārt, kad pienāca laiks barot, sākās aizvainojums uz sevi, uz mazo, ka viņš man nodara sāpes.. Nākamo pāris dienu laikā šis aizvainojums kļuva stiprāks ar katru barošanas reizi, jo man taču sāpēja, lai gan darīju visu, visu labāko, kas iespējams.

Mēs pārnācām mājās no slimnīcas četras dienas pēc mana dēla piedzimšanas. Tā bija mūsu pirmā nakts mājās kā ģimenei. 3:00 mans dēliņš pamodās uz ēšanas reizi, mans vīrs man padeva mazo un es raudāju. "Es to nevaru," es čukstēju.

Mans vīrs aizveda mūsu dēlu uz virtuvi un uztaisīja viņam piena maisījumu pudeli. Es sēdēju mūsu guļamistabā un ar pumpīti atslaucu pieniņu. Es skatījos uz pudeli ar atslaukto pienu, kas bija nokrāsosies sarkanīgs asiņu dēļ.

Turpmākos mēnešus baroju mazo gan maisījumu, gan krūti, kas deva nelielu atelpu manām krūtīm. Tā bija mana formula, lai izdotos dēliņu barot 9 mēnešus ar manu pieniņu.

Otrā iespēja

Pēc septiņiem gadiem mēs tikām svētīti ar vēl vienu bēbīti. Atkal es biju apņēmības pilna barot bērnu ar krūti. Es apmeklēju kursus par zīdīšanu, es lasīju zīdīšanas grāmatas un apmeklēju visas nodarbības. Katra mana draudzene, kura baro bērniņu ar krūti, kļuva par manu skolotāju. Es biju gatava sliktākajam scenārijam, bet apņēmības pilna uz labāko.

Mans otrais dēliņš piedzima trīs nedēļas pirms noteiktā dzimšanas datuma. Sākotnēji mazais negribēja satvert krūti un biju tik nobijusies, ka lietoju silikona uzgaļus, kas patiesībā izglāba mani!

Mans dēls satvēra krūti un es biju sajūsmā, ka varēju barot bez sāpēm! Pēc sešām nedēļām un trīs vizītēm pie zīdīšanas konsultanta mans dēls pirmo reizi ēda bez šiem uzgaļiem! Šī laktācijas konsultante man kļuva par atbalsta eņģeli, kas palīdzēja barot manu bērnu ar krūti sešpadsmit mēnešus.

Mūsu trešā cerība: mana čempione zīdītāja jeb trešās reizes šarms

Mūsu trešais bērniņš, meitiņa, ieradās divus gadus vēlāk. Mana zīdīšanas pieredze ar viņu nebija līdzīga viņas brāļiem. Viņa gulēja uz manām krūtīm, āda - ādas kontakta laikā, kad atpūtāmies pēc dzemdībām un pati meklēja un satvēra krūti! ES raudāju. ES smējos. Es pasmaidīju. Es jutos atvieglota. Trešā reize bija svētīta ar šarmu. Es baroju meitiņu ar krūti divpadsmit mēnešus.

Pēc trešā bērniņa piedzimšanas es pilnībā iemīlējos zīdīšanā! Kā māte, kas baro bērnu ar krūti, es jutos veiksmīga, lepna un pazemīga.

Novēlu arī visām māmiņām, kuras vēlas barot bērnu ar krūti, gūt panākumus un pielāgoties katrai pieredzei!