Mana krūts barošanas pieredze

Sveikas,

Esmu gana daudz komentārus te, MK  jau atstājusi, stāstot par savu pieredzi barošanai ar krūti. Nevaru teikt, ka tā bija tāda, kā plānoju, bet ... tā bija mana pieredze.

Protams, kā jau ikviena no mums, arī es biju 100% nolēmusi, ka savu mazo barošu tikai un vienīgi ar krūti. Biju izlasījusi gana daudz info par to visu gan internetā, gan grāmatās. Pāris noderīgas lietas uzzināju arī MK rīkotajos kursos. Likās jau, ka visam esmu gatava, ka visu zinu. Kā tagad atceros, ka kursos Diāna Zande rādīja uz bildi un teica – jā, tik skaisti barošana izskatās tikai reklāmas materiālos. :)

Pienāca 2012. gada 21.decembris, kad sākās mans mammas ceļš un bija jāliek lietā iegūtās zināšanas par krūts barošanu. Pirmajā reizē mazo pie krūts pielika vecmāte, pastāstot kas un kā, kam pievērst uzmanību. Un ziniet, kas bija mana pirmā doma? Piedodiet Zandes kundze,  bet barošana ar krūti ir skaista ne tikai reklāmas materiālos. :) Nezinu kāpēc, bet tā tiešām bija pirmā doma.

Dēliņš kārtīgi paēda un aizmiga. Lielais guļava bez ēšanas nogulēja 12 stundas. Es skatījos un nemodināju, jo man likās, ja cilvēks gribēs ēst, pats modīsies. Un tā arī bija. Pēc tam jau viss ritēja raitāk. Bieža barošana, bet visu laiku sajūta, ka mazais nepaēd pietiekoši. Un to apstiprināja arī svari. :( Liku dēlu pie krūts cik nu bieži bija iespējams, bet ... svars kā nenāca klāt, tā nenāca. Bet piens bija, un bija daudz. No mājām man atnesa piena pumpīti, lai lieko varu atslaukt, un ar dakteru ieteikumu mazo barot no pudelītes.

Tagad jau kā kuriozu, bet tad gan tas man bija pārdzīvojums, atceros vienu no ginekoloģes vizītēm. Ir 8 no rīta. Ne labrīt, ne sveiki – kā jums klāja? Kam? Man vai dēlam? Nu tak jums, māmiņ, esmu ginekoloģe. A kā lai es to zinu, ja visi staigā vienādos baltos halātos? :) Un man naktī tieši bija sākušas dedzināt krūtis, jo kā izrādījās mainījās piens. Tad nu es viņai savas sajūtas pastāstu, jautāju ko man darīt, lai to dedzināšanu un smagumu noņemtu. Un atbilde bija – vai jums ir grāmatiņa Zīdīšanas ABC? Jā! Nu tad palasiet, tur viss rakstīts! Skatos uz viņu un man raudāt gribas, tad kāda figa pēc tu te nāc un man kaut ko jautā, ja nevari atbildēt uz manu jautājumu? Labi, ka vēlāk mani apciemoja vecmāte no stāva, kur gulēju dzemdību stimulēšanas laikā, kura man pastāstīja ko un kā darīt. Jā, es saprotu, ka es ārstei esmu viena no, bet ... Un starp citu, pēc barošanas krūts galu labāk par visām smērēm un ziedēm sadziedē tieši pašas pieniņš. Pabaro mazo, izspiedd pāripalikušās piles, apslauki krūts galu un ļauj lai nožūst. 

Mājās mūs laist negribēja pat 4 dienā pēc dzemdībām, jo svars turpināja kristies. Man panika, asaras. Baroju bērnu, gāju viņu ik pēc pāris stundām svērt. Bet tad notika Ziemassvētku brīnums, un dienas otrajā pusē svars pienāca klāt par pāris gramiem. Un man atkal asaras, tikai šoreiz no prieka. Braucam mājās!

Mājās mana cīņa ar barošanu turpinājās. Bet ne tik daudz par to, lai bērns ēstu, lai pietiktu, cik par to, lai bērns justos paēdis. Droši, liekot roku uz sirds varu apgalvot – es izdarīju visu kas bija manos spēkos. Bet nekā. Bērna svars palika nemainīgs, klāt nekas nenāca un ārsta verdikts bija – jābaro ar maisījumu. Es pat nemāku aprakstīt tās sajūtas, kas manī tajā brīdī plosījās. Jā, vienas bija par to, lai bērns būtu mierīgs un paēdis, nevis zilgani bāls un vienmēr raudošs. No otras puses, tā bija sajūta, ka kā sieviete esmu cietusi fiasko.

Mājās sēdēju un domāju, ko vēl darīt, lai tikai nebūtu jādod maisījums. Atbrauca mana māsa, apjautājās par vizīti un tā arī pateica, es tev neļaušu bērnu nomērdēt badā. Aizbrauca pēc maisījuma. Pirmo maisījumu taisīju ar divējādām sajūtām un jā, trīcošām rokām. No vienas puses, ok, iedošu maisījumu, tas savukārt dod man laiku atelpai un es turpināšu barot ar krūti. No otras puses, bet ja nu pēc maisījuma bērns no krūts atsakās?

Pabaroju dēlu un ... manā mājā iestājās klusums. Bērns pirmo reizi iemiga tik ciešā un saldā miedziņā, ka nogulēja 4 stundas un pirmo reizi no miega cēlās nevis ar raudāšanu, bet smaidu. Un tad es pieņēmu lēmumu, lai vai kā, mans bērns būs paēdis, pat tad, ja tas nozīmēs ēst maisījumu.

Un ziniet, tā mēs nodzīvojām visus pirmos 6 mēnešus, līdz pirmajai piebarošanai, paralēli mazo barojot te ar maisījumu, te ar krūti. Nevienā brīdī mazais no krūts neatteicās. Bija reizes, kad piens bija tik daudz, ka dēlu pat pamānīju, dodot no pudelītes dzert nevis maisījumu, bet savu pienu. Un gala rezultātā, es paralēli visam bērnu ar krūti, baroju līdz 8 mēnešu vecumam, kad parādījās pirmie, nu ļoti asie zobiņi. :)

 Ko tik es neizmēģināju, lai piens kļūtu treknāks, ja var ticēt visam ko stāsta un raksta . Ūdeni dzēru nevis litriem, bet spaiņiem, visas iespējamās tējas, halva, rieksti,  gaļa, iesals, saldais krējums, sabalansēta pārtika ... Pietiekoši daudz miega un svaigs gaiss. Lasīju kā citām mammām ar šo jautājumu. Uz pašām barošanas beigām tirgū parādījās preperāts Maria Lactation. Ari to izmēģināju.

Tāds ir mans krūts barošanas stāsts. Ceru, ka tas noderēs kādai jaunajai māmiņai, kura šobrīd saskaras ar līdzīgu neziņu. Un lai man piedod visi krūts barošanas speciālisti, lielāki un mazāki, bet reizēm tas barošanas kults tiek nedaudz pārspīlēts un tieši šī kulta rezultātā rodas šīs šaubas pašai par sevi. Un nesakiet man, ka piens rodas galvā. Jo viņš tur nerodas. Jo ja rastos, tad man nebūtu bijusi šī pieredze, par kuru rakstīju. Mans bērns nekad nebūtu ēdis maisījumu, jo tas bija pēdējais, par ko jebkad varēju iedomāties. Un tikai tāpēc ka bērns ēd maisījumu viņs nav ne mazāk veselīgs vai mazāk attīstījies. 

Un visam nobeigumā vēlos teikt, ka esmu sapratusi vienu. Svarīgi ir nevis tas vai tavs bērns ēd no krūts vai maisījumu, svarīgi ir tas, lai viņš ir paēdis, apmierināts un vesels. Klausiet savai mammas sirdij, viņa zina vispareizāk. :)

 Kristīne

P.s. bilde no i-neta, jo izrādās ka man pašai nav neviena skaita bilde no šī īpašā mirkļa. Varbūt Zandes kundzei taisnība, ka skaistas ir tikai reklāmas bildes? :)