Mamma kopš vidusskolas izlaiduma

Kā ir būt mammai? Vienkārši! Esi mamma, vēlies būt mamma, un tu tāda būsi. Nav labu vai sliktu mammu. Ir vienkārši – mamma. Un bērnam tu vienmēr tāda būsi, un viņš tevi mīlēs un pieņems tādu, kāda esi.

Pirmais bērns. Kā sieviete nonāk pie apziņas „es vēlos bērnu”. Manuprāt, šī apziņa ir katrā sievietē, tiklīdz viņa satiek vīrieti. Viņa nodomā – hm… nez kā būtu, ja man ar viņu būtu bērns. Taču prāts vienmēr šo apziņu nobremzē. Saka: „Eu, pagaidi! Varbūt tas nav tavs īstais vīrietis!” Taču patiesībā vaina jau nav vīrietī. Cik daudz ir tādu pāru, kuri dzīvo kopā gadiem, ir iepazinuši viens otra vājās un stiprās puses, mīl viens otru, vismaz tā domā, taču bērnu kā nav tā nav. Kas vainīgs? Prāts, bailes, neziņa. Jo skaidrs – pēc bērna piedzimšanas, vispār jau brīdī, kad viņš saka „Mammu, esmu tavā puncī!” viss mainās. Atbildība, lielāki naudas izdevumi, atsacīšanās no izklaidēm. Tieši atsacīšanās no ierastās dzīves ir tas, kas tik daudzus bremzē nosvērties par labu bērniņam.

Man šādas izvēles iespējas nebija. Ar savu mīļoto cilvēku satikos, kad mācījos pēdējā vidusskolas klasē. Un ziniet ko? Izrādās, ka izlaidumu pavadīju jau ar bēbīti puncī. Tiesa gan, tad es to vēl nezināju. Taču intuīcija neklusēja, jo izlaidumā ar sakostiem zobiem izdzēru vienu šampanieša glāzi un nemaz negribējās traukties uz ballīti pie pārējiem klasesbiedriem. To laikam var nosaukt par grūtnieces intuīciju. Tajā pašā vasarā es sāku strādāt vietā, kas piepildīja manus sapņus par to, par ko vēlos kļūt. Kā lai darba vietā pasaka, ka esmu stāvoklī? Tas nozīmētu atsacīties no saviem sapņiem. Tāpēc pavīdēja doma par abortu. To izdarīt, iespējams, būtu vienkāršāk, nekā pateikt pārējiem, ka es savos 18 gados esmu stāvoklī. Jā, tādā vecumā nesaka „es gaidu bērniņu”, bet gan – „es esmu stāvoklī”. Manuprāt, šī frāze ir briesmīga. To vajadzētu aizliegt ar likumu. Tā mani vienmēr ir aizvainojusi. Kādā stāvoklī? Neapskaužamā stāvoklī? Nelaimīgā stāvoklī? Nevēlamā stāvoklī? Tāpat vārds „grūtniecība”. Labi, to lieto mediķi, bet kāpēc to lietot pārējiem? Vīrs vienreiz šo vārdu man definēja šādi: „Grūtnieces sauc par grūtniecēm, jo viņas ir grūti paciest!” Tas, protams, bija domāts kā mīļš joks. Taču, stāstot par to visu, gribēju norādīt, ka sieviete, kura gaida bērniņu, vislabāk justos, ja viņu sauktu par topošo māmiņu vai sievieti mātes gaidībās vai mātes cerībās. Tas taču ir daudz mīļāk, vai ne?

Kas notika ar mani brīdī, kad prātoju – aborts vai dzīvot tālāk tā, kā sanāks? Es izvēlējos otro. Pati sev iegalvoju, ka tas tāpēc, lai es ar savu puisi neizšķirtos. Es taču viņu mīlu, bet šāds nopietns notikums kā brutāla bērniņa likvidēšana varētu izjaukt mūsu attiecības. Taču ne jau tikai attiecību dēļ. Es zinu, ka man būtu grūti pārdzīvot, ka bērniņš, kurš līdzīgs man vai savam tēvam, vairs neeksistē, viņam atņemtas tiesības dzīvot. Patiesībā – es viņu ļoti vēlējos. Vēlējos ieraudzīt, iepazīt, un tad vairs nebija svarīgi – cik man ir gadi. Es jutos gana pieaugusi, lai ar to tiktu galā. 9 mēnešu laikā, gaidot mazuli, gribot negribot man bija jāpieaug.

Tagad atskatoties uz to laiku, jocīgi liekas tas, ka mana mamma neiebilda pret abortu. Viņa ļāva man izlemt pašai un būtu ar mieru, ja es teiktu – aborts! Diez vai viņi tagad var iedomāties dzīvi bez savas mīļās mazmeitiņas, bet toreiz…  Toreiz viņi baidījās, ka es sačakarēšu savu dzīvi. Iespējams, tā bija neuzticēšanās nevis man, bet manam puisim, tāpēc ātri vien piespieda viņu mani precēt. Jā, vīrs vēl šad tad pasmejas un saka: „Tu esi ievilkusi mani savos tīklos!” Piespiedu kārtā apprecējāmies, jo – ja nebūtu bērniņa, diez vai tajā dienā, tajā gadā to darītu.  Bet es mīlu to dienu. Mēs bijām laimīgi. Un pats jaukākais – joprojām tādi esam.

Tā kā, mazulim nākot pasaulē, man bija tikai 19 gadi, es gribēju visai pasaulei parādīt, ka mans bērniņš nav nejaušs gadījums, nejauša grūtniecība vai tamlīdzīgi. Es strādāju (proti, biju arī bērna kopšanas atvaļinājumā), studēju un rūpējos par bērnu, kā arī pildīju mājsaimnieces un sievas pienākumus. Un neko es šai dzīvē nemainītu. Neko! Ja nu vienīgi izmainītu tās dusmīgās dienas, kad kaut kas nebija pa prātam, un dusmu uguņus nācās saņemt manam vīram.  Apbrīnoju viņu, cik viņš vienmēr bijis pacietīgs, un, lai ko viņam būtu pārmetusi, teikusi, viņš ir ar mani kopā, saprotošs, mīlošs, gādīgs. Laikam vīrietis tomēr ir viena no atslēgām, kas atbild uz jautājumu: „Vai esi gatava bērnam?” Ja tev blakus ir vīrietis, kurš nenobīstas no šīs atbildības, tevi iedrošina, samīļo, kad vajag, tad šim lēmumam jābūt pozitīvam. Kopā jūs to varat!

Pēc pieciem gadiem piedzima otra meitiņa. Viņas gaidīšanas laiks bija krietni vienkāršāks – bez stresa. Jo visi taču gaidīja, kad mūsu meitiņai beidzot būs māsiņa vai brālītis. Un 24 gados būt bērniņa gaidībās jau ir pavisam normāli, ne tā kā 18. Tagad, kad man jau ir divi bērni, savs mājoklis un vēl joprojām lieliskas attiecības ar vīru, es domāju – cik labi, ka Dievs piespēlēja man tādu likteni. Ja es toreiz pēc vidusskolas beigšanas negaidītu mazuli, pieļauju, ka šobrīd būtu viena. Pirmkārt, draugs ilgi neizturētu manas kaprīzes un raksturu, kam piemīt ātra aizsvilšanās, mūžīgie pārmetumi otram, kamēr pati savas kļūdas neatzīstu. Kad ir bērns un laulība, ir biezāka āda un atbildība. Aiziet prom nav tik vienkārši un nemaz negribas izšķirties par tādu soli. Kā arī – zinu, ka bērnu dēļ man jābūt savaldīgākai, līdz ar to iegrožoju sevi, mācos būt miermīlīgāka, neuztvert visu tik saasināti un nervozi. Otrkārt, mūsdienās taču karjera un naudas nopelnīšana kļuvusi diezgan primāra, tāpēc vairāk koncentrētos uz to, un vienmēr domātu – man taču nav tik daudz līdzekļu, lai uzturētu bērnu. Ja bērnus sāktu plānot, tos neieplānotu nekad. Jāļaujas mirkļa burvībai. Jāļauj bērniņam pieteikties tad, kad viņš vēlas, nevis, kad ierakstīts darba plānotājā. Vai vispār kāds zina, cik ir pietiekami, lai varētu uzturēt bērnu? Nekad nebūs pietiekami! Jo prasību vienmēr ir daudz. Vienkārši ir jāmāk iztikt ar tikt, cik ir un izšķirt prasības no vajadzībām! Mēs ar vīru bieži vien pieķeram sevi sakām: „Kad būs lieka nauda, tad nopirksim to un to…” Un paši pēc tam pasmejamies par šo absurdo teicienu. Lieka nauda? Tādas nekad nav. Nauda nevar būt lieka. Tās ir vairāk vai mazāk- bet tā vienmēr tiek iztērēta, un galu galā pietiek visām vajadzībām – vienam, diviem un nākotnē gan arī trešajam bērniņam.