Laiskais svētdienas rīts

Es redzu, ka aiz aizkariem spīd saule, kaķis uzņaudina putniņiem aiz loga, vīrs aizbraucis uz futbola turnīru, rīts ir absolūti mūsu varā.

Kamēr Miķelis iestiprinās, prātā uzaust ainiņa kā agrāk 'pārceļoju' no viena darba uz otru, mikriņā.. Uj, cik bieži grūtniecības laikā bija nelaba dūša no tā braukšanas stila..Prātā nāk tā sajūta, ko saucu par "svētdienu sajūtu" - it kā brīvdiena, bet tik tuvu jau nākamā darba diena.

Un tagad mēs te tā guļam - nekur nav jāskrien, par neko nav jāsatraucas, varam uzvilkt segu augstāk, ieritināties ērtāk un ievilkt dziļāk vakar mazgāto matu smaržu. Miķelis zina - ja pacels savas mazās, zilās actiņas un smaidot ieskatīsies mammai acīs, viņa, itin iespējams, pat murrāt sāks aiz laimes! Un Miķelis zina, ka šādos rītos mamma viņam iedos vismaz 340 bučas! Un mamma pacienās ar pieniņu un abi atkal ieslīgsim mazā snaudiņā.. Zzz..

Un celsimies staipoties vienā ritmā ar kaķi, vēl mazliet padudināsim katrs savā nodabā, līdz sāksim rīta rituālu, kad mamma mēģina izdomāt simtiem interesantas lietas, lai paspētu uzlikt pamperu, pirms Miķelis paspēj aizgriezties. Nu foršas tās, svētdienas, foršas! Apstādiniet laiku un izbaudiet!