Kušš... Bērni guļ...

Klusums... neskan ne TV ne radio, tikšķ pulkstenis un pieaugušie sēž klusi, baidoties ka tik neizdara kādu skaļāku kustību un bērnus nepieceļ. Telefons uz klusumu, durvju zvans atslēgts. 

Nē šādi mūsu mājās nav. Protams neuzvedos mājās kā zilonis un skāli mūziku neklausos kamēr bērni guļ. Mēs dzīvojam centrā un klusi šeit nav. Patstāvīgi kāds aiz loga pīpina, vai regulāri dzirdama skaļa mūzika no mašīnas. Aizbrauc ātrās palīdzības auto.
Jau kopš piedzima dēls neradināju pie klusuma mājās, jo zināju ka dzīvojot uz skaļas ielas , tas nebūs iespējams. Vienīgais ko ieviesu bija konkrēts gulēšanas laiks, kuru arī šobrīd nav grūti ievērot, jo bērni ir pieraduši iet laicīgi gulēt. Protams ir mīnuss, brīvdienās ilgāk pagulēt nevarēs.

Runājot ar vairākām mammām esmu saskārusies ar to ka viņām bērni guļ klusumā. Un pat skaļāka trauku pārkrāmēšana var būt par iemeslu ka bērns pamožas.
Jā varbūt vienā ziņā ir labi, ka mājās ir klusums, kad bērni guļ. Taču vai tādejādi mēs neradām dikomfortu paši sev? Nedrīkst neko darīt , jāsēž klusu un nekādu skaņu un baidīties ka tik kāda skaļāka skaņa no ārpuses neuzmodinās bērnu.