Krūts ēdināšanas līkloči

Savu krūts ēdināšanas stāstu sākšu citējot māsīcas teikto: “Kad apmeklēju pirmsdzemdību kursus Māmiņu klubā, tad lekciju par krūts ēdināšanu izlaidu, jo nodomāju: Kas tad tur, ko pupu mute neiebāzt :) Tomēr, kad mazulīte ieradās, viss tik elementāri nemaz nebija”. Tā nu es, mācoties no citu kļūdām, pavisam noteikti biju nolēmusi doties uz krūts ēdināšanas lekciju. Lekcija bija interesanta un šķita, ka esmu pilnībā gatava savu mazulīti barot ar krūti.

Mēnesi pēc lekcijas apmeklēšanas, beidzot pienāca ilgi gaidītais satikšanās brīdis un pirmā barošanas reize. Es šķietami biju krūts zīdīšanai tik gatava, bet visa mana pārliecība un ilūzija par saules pielieto istabu, laimīgo māti un apmierināto bērnu ātri vien pagaisa. Pirmais pārsteigums – zīšanas process nemaz nebija patīkams. Nebiju iedomājusies, ka mazā, bezzobainā mutīte var attīstīt tādu dzelžainu satvērienu. Nākamais nepatīkamais pārsteigums - manā uzburtajā versijā, vēlējos mazulīti barot sēdus, bet dzemdību laikā gūto plīsumu dēļ sēdēt nevarēju vēl veselu mēnesi. Guļus pozīcijā īsti nepratu bērnu sev pievirzīt klāt pareizā leņķī. Turklāt, sapratu, ka man jau nav n-tās reizes mēģinājumiem. Mazais šefs ir nervozs un grib ēst, tad, kad grib un nedod man baigi daudz laika trenēties. Turklāt nebiju padomājusi, ka pašsajūta arī nebūs tā labākā pēc dzemdībām. Rezultātā, jau nākamajā rītā abos krūtsgalos bija iegrauztas renītes, kas diezgan stipri sāpēja. Slimnīcas krūts ēdināšanas speciālists tik noteica, ka viss esot labi – piens ir, bojājumi neesot nekas traks un lai es beidzu domāt par tehniku un teoriju, bet ļaujos dabas balsij un instinktiem. It kā jau loģiski, man jau arī agrāk šķita, ka tas ir dabīgi un vienkārši.

Katrā ziņā slimnīcā pavadītās trīs dienas tā arī cīnījos ar zīdīšanu. Barot vajadzēja pēc pieprasījuma. Pieprasījums bija, krūtis sāpēja, bet šķita, ka varbūt tik traki nemaz nav. Izrakstoties no slimnīcas krūts ēdināšanas specialists apskaidroja, kas vēl gaidāms - par sajūtām (ka krūtis kādu laiku būs piespīlētas un sāpīgas, bet tas esot normāli un tik jāturpina zīdīt mazo). Minēja, kad aptuveni 10 dienu laikā parādīsies īstais piens un tad jau viss būšot ok. Tas viss man teorētiski jau bija zināms. Ierodoties mājās (ceturtā diena), krūtis pamazām piebrieda (kursos jau minēja, ka šajā laikā dāmas pamostas kā Pamelas Andersones un panikā zvana krūts barošanas speciālistam) :) Bēbis tik prasīja un prasīja ēst.. Tā kā krūtis ļoti piebrieda, tās sāpēja un pareizi pielikt bērnu pie krūts kļuva vēl grūtāk. Tāpēc jau pēc pāris barošanas reizēm sākotnēji iegrauztie “grāvji” uz krūtsgaliem sāpēja tā, ka barojot raudāju (rezultāts tam, ka krūtis jau sāpēja no slimnīcā radušiem bojājumiem + pāreja no pirmpiena uz īsto pienu un krūšu piebriešana, visu situāciju tik pasliktināja). Bija sajūta, ka meitiņa metas uz manām krūtīm kā haizivs.. Iesaucu viņu par šarkiju :) Katru reizi, kad mazais raudāja, jo gribēja ēst, raudāju arī es, jo būtībā sāpju dēļ negribēju viņu barot. Tomēr skaidri apzinājos, ka padoties nedrīkst, jo mazulim mātes piens ir kā burvju dzira un negribēju to liegt savam bērnam. Izmēģināju visādus krūts barošanas uzgaļus, smēres, kompreses, bet atvieglojumu nekas īsti nedeva. Pāris nedēļas nocīnījos pati, tad sapratu, ka vajag krūts ēdināšanas speciālista padomu. Konsultējos ar veseliem diviem, bet brīnumi jau uzreiz nenotika. Zināju, ka problēma ir tehnikā, bet to izlabot nebija nemaz tik viegli. Lai nu kā ar sāpēm barošanas laikā cīnījos aptuveni 1.5 mēnesi. Pēc tam, manuprāt, mazulim tīri fiziski izauga mutīte un viņa varēju krūts galu dabūt dziļāk mutē, attiecīgi bērns vairs nekoda pušumos un tie pakāpeniski sadzija. Pašlaik meitiņai ir 5 mēneši un viņa ir ekskluzīvs krūts bērns, sāpes ir aizmirstas un par sākotnējo zīdīšanas murgu atgādina vien rētas uz krūtsgaliem.

Līdzekļi, kas palīdzēja sadziedēt pušumus un mazināt sāpes: Maria Nipple krēms (mīkstināja un dziedēja pušusmus), Multimam kompreses (atvēsināja, mazināja sāpēs un dziedēja), kāposts (1.5 mēnesi pēc dzemdībām kāposts manās acīs nebija dārzenis, bet galvenais aptieciņas elements- ļoti efektīvi noņēma karstumu un iekaisumu, mazināja sāpēs) un gaisa peldes. Izmantoju arī Nuk un Avent krūšu uzgaļus. Avent patika labāk, sāpēja mazāk un bērns zīda. Tomēr zīdīšanas specialists ieteica neaizrauties ar uzgaļiem, tā nu ātri no tiem atteicos (pastāv varbūtība, ka bērns pēc tam negribēs zīst krūti, jo ar uzgaļiem visa tā padarīšana ir vieglāka. Turklāt, man pašai subjektīvi šķita, ka bērns sarijas vairāk gaisa. Kā arī katru reizi, kad bērns jābaro, bija jāmeklē, kur tie uzgaļi nozuduši, tad tie jāsterilizē.. Nu baigais čakars).

Kaut arī mans zīdīšanas stāsts neiesākas ļoti pozitīvi, kā jau minēju, pēc tam, kad krīzi pārvarējām viss ir ideāli – piens ir daudz, mazulis aug griezdamies (savos 5 mēnešos meita sver 7.5 kg (piedzima 3kg smaga). Tomēr sākotnēji bija arī piena krīzes. Pediatre teica, ka viss ir ok, jo svars ir labs, tomēr jutu, ka pieprasījums ir lielāks nekā piedāvājums. Līdz ar to, jau kopš 3 nedēļu vecuma sāku lietot Philips Avent manuālo piena pumpīti. Sākotnēji ideja nebija veidot piena banku, bet atslaukt pienu, lai to dotu mazulim un ļautu sadzīt pušumiem. Īsti sadziedēt kaut ko man tas nepalīdzēja, jo piena pumpis tā pat katru reizi rāva pušumus vaļā, bet piena daudzumu palielināt gan tas lieliski palīdzēja. Pienu atslaucu naktīs ap pl. 4, jo tieši šajā laikā pieniņa bija tik daudz, ka mazulis izēda vienu krūti, bet otru nemaz nevēlējās (jā, jāpiebilst, ka līdz pat 3 mēnešu vecumam baroju katrā reizē mazo ar abām krūtīm, jo jutu, ka no mazā šefa ir tāds pieprasījums). Piena atslaukšana, protams, nozīmēja lieku čakaru un mazāk nakts miega, bet tas bija to vērsts. Sākotnēji varēju atslaukt un sasaldēt diennakts laikā tik kādus 30 ml, bet tad jau 50ml, beigās izgāju uz 120 ml diennaktī. Atslaukto pieniņu uzglabāju Avent speciālajos piena maisiņos. Maisiņi nav lēti, tāpēc Amazon.uk atradu izdevīgāku variant – par 7 EUR iegādājos 50 gab. Lansinoh maisiņus – laba cena un lieliska kvalitāte. Par pašu pumpīti. Man nav bijusi pieredze ar citiem, bet Philips Avent manuālais pumpītis man ļoti patīk (izmantoju to aizvien). Pieniņu atslauc ātri – 120 ml savācu aptuveni 6-10min (protams, sākumā gāja lēnāk un mazāk efektīvi). Pumpīti ir viegli kopt un var ātri salikt.

Par savu piena banku esmu ļoti lepna :) Ja kādreiz mazulei ir vēlme iedzert vairāk pieniņa, tad ņemam krājumus. Piens ledusskapī nozīmē arī manu brīvību, jo šad un tad varu kaut kur izskriet. Tā pat pa retam varu paņemt guļamo nakti, jo tad tētis vai omes var mazo ar krājumiem pabarot.

Par barošanas apģērbu. Izmantoju barošanas krūšturus. Nemaz nevaru iedomāties, kā var barot ar parastajiem krūšturiem – šķiet- tas varētu būt ļoti neparocīgi. Par pašu apģērbu – man ir daži speciālie apģērbi pašūti, bet kopumā var atrast arī daudz ko no savas vecās garderobes. Sliktāk iet ar kleitām, jo priekšā noteikti vajag kādu aizdari, platu kakla griezumu utm., citādi sanāks kleitu teju nost vilkt, lai tik bērnu pabarotu.

Vēl visu zīdīšanas laiku lietoju Pregnacare breats-feeding vitamīnus. Mati gan krīt ārā šā kā tā, bet par nagiem, ādu un nogurumu sūdzēties gan nevaru :)

Noslēgumā gribētu teikt – nepadodieties! Daudzām sākumā iet traki, bet tas patiešām ir pārejoši, kaut arī sākumā rokas nolaižas un pārņem izmisums. Pēc kāda laika krūts barošanas patiešām ir kā plakātā – saules pielieta istaba, laimīga māte un apmierināts bērns :) Jā, tā tas ir.