Jau 10 mēneši manai peciņai Elizabetei.

Jautrs , kustīgs, atraktīvs ir bijis šis mēnesis. Liekas ka šoreiz jau atkal paskrēja. Ar katru dienu meitiņai es semu arvien mazāk vajadzīga. Viņa māk pati iemigt bez manis. Arī tieši pirms 10 mēnešu jubilejas esmu pārtraukusi barot ar krūti. Par savām izjūtām padalīšos citā blogā. Bet tagad atskatoties , redzu cik liela viņa paliek. Māk pati sēdēt , spēlēties. Redzu kā viņa izina pasauli. Skatos kā šķietami viņai nepieejamās lietas nu kļūst pieejamas.
Šis ir bijis attīstībā straujš mēnesis,jo ienesis stabilu sēdēšanu un  arī uzreiz stabilu un ātru rāpošanu. Skatoties uz meitiņu kura tik ātri tiek pie sava mērķa atceros tos brīžus , kad varēju nolikt uz zemes viņu un viņa tur arī spēlējās, nu ja nu vienīgi kopā ar viņu iekārtojās brālis. Bet nu ja kur nolikta, tad ātri rāpo prom, lai izzinātu pasauli.Un tam netraucē nekādi šķēršļi. Ne zāle ne brālis.

Par laimi ēšanas , vai neēšanas posms ir pārgājis. Un tas ir vainagojies ar 2 zobiem. Un tiek ēsts visu ko mamma piedāvā. Steidzam ēst vēl pēdējās sasaldētās ogas lai var laisties iekšā svaigās vasaras ogās.

Par laimi šoreiz meitiņai vēl bija labs garstāvoklis un viņa ļāvās nelielai fotosesijai. Bet kad gribēju nolikt viņai blakus kūku tad viņa uzreiz  apmetās otrādi un es pat nepaspēju saņetr viņas rociņu, kad viņa jau iegrābās kūkā.  Laikam gribēja pagaršot.

Uz saviem 10 mēnešiem , mana peciņa māk:

Apsēsties un sēdēt neturoties ar rokām.
Rāpot lielā ātrumā.
Plaukšināt plaukstiņas. Un jau iemācījušies cept kukulīti. Kad paņemu klēpī paņem manas rokas un rāda ka vajag cept kukulīti.
Stutējas kājās, bet vēl īsti nesanāk un tad dusmojas.
Pļāpā daudz. Un izrāda lielu sajūsmu par brāli.
Ir jau 2 zobi.
Vislabāk patīk no mantu kastītes izcelt mantas ārā. Bet salikt atpakaļ negrib.
Patīk krāmēties ar trauciņiem un jaukt ārā mammas uzcepto piramīdu.