Cīņa ar kaķa spalvām

Mums mājās ir skaists kaķis, ļoti skaists. Turku angoras runcis, kā patiktos man domāt, bet patiesībā jau vienkāršs piepilsētas puika. Ar skaistu, garu, bēši baltu apspalvojumu.

Gaidot bērniņu, protams, raizējos - kā mūsu kaķu puika reaģēs uz jaunpienācēju ģimenei. Apsvēru viskritiskākos variantus, kādus biju dzirdējusi no radiem un draugiem - kaķis gulēs bērniņa gultiņā, uztvers viņa rociņas kā pelītes, līdīs tīrajā veļā un tā tālāk un tā joprojām. Uzklausījām dažādus padomus, kā saudzīgi iepazīstināt mīļo zvēru ar bēbīti - jau laikus ierobežojām kaķa interesi par gultiņu un citām lietiņām, vīrs no dzemdību nama aiznesa mājās bēbītim vilktās drēbītes, lai kaķis aposta utt. Kad ieradāmies mājās - kaķa interese bija pilnīgi nekāda. Meitiņai un viņas lietām gāja ar līkumu, uz mani bija gluži vai apvainojies. 

Brīdī, kad meitiņa sāka likt rociņas un mantiņas mutītē es piefiksēju, cik traucējošas ir kaķa spalvas. Ja līdz šim tās tikai pielipa pie mūsu drēbēm, pietika ar pāris lipīgā rullīša vēzieniem un viss atkal bija labi, bet tagad.. Tagad pamanu, ka tās ir it visur. Uz bērna mantiņām, tīrajā veļā pēc mazgāšanas, uz bērna rociņām... Istabas un mēbeles sūcu ar putekļu sūcēju, veicu mitro uzkopšanu, rullēju drēbes, bet mazāk tās nekļūst. Šausmīgi kaitina doma, ka mazā tās bāž sev mutītē. Ik pa brīdim slauku viņas rociņas.. Pa kādai mazai spalviņai pat laiku pa laikam ieķeras viņas skropstiņās. Ahh. Nupat man ir aptrūkušās idejas, kā ar tām cīnīties. Bail pat domāt, kas notiks, kad mazā sāks rāpot. Līdzīgas emocijas saistās ar maniem izkritušajiem matiem, bet tā jau ir cita tēma...

Varbūt mammas, kuru mājās ir kaķi, var padalīties ar saviem trikiem, cīņā ar spalvām?