Brīnums, kurš ieradās pirms 7 mēnešiem

Pēdējais mēnesis atgādināja traku karuseli! Ieviņa sāka sēdēt, rāpot, “runāties”, ēd divreiz vairāk (brīžiem iekas, ir arī dubultīgi smaga), brauc pastaigu ratos, lieto 4. izmēra pamperus un gaida 4 jaunus zobus vienlaicīgi. Brauciens neprātīgi trakā tempā, kas liek elpai aizrauties! :)

Bļodas un burkas vairs neliekas tik pievilcīgas kā senāk, tagad vislielāko prieku sagādā nejauši uzieti vadi, galds, kura zemais stiklotais plaukts noteikti ir graužams, miskaste, kuras saturs ir vislabākā rotaļlietu kaste, grīdas mazgājamais spainis, kurā ir tā brīnišķīgā slota ar neskaitāmām skarām – gribās tās visas! Ak jā, aizmirsu par manām kedām. Te nu jāpiebilst, ka nominācijā “mēneša skats” uzvar aina, kurā Ievuks, četrrāpus nometusies, iekožas kedā, paceļ to zobos un rāpo pie manis. Mēneša frāze – “Ieva, nedrīkst!” Cenšos izklausīties barga, lielākoties izdodas. :)

Ar vislielāko lepnumu varu teikt – vēl arvien meitu baroju pati. Piena ir daudz. Pati domāju, ka tam par iemeslu ir “trakās naktis”, kad, tā vietā, lai gulētu, viņa ēd. Reizēm mostas ar divu stundu starpību (ak tu, svētlaime!), reizēm – ik pa pusstundai. Pēc trijām negulētām naktīm no vietas izlēmu, ka Ieva gulēs ar mums. Vienkārši tāpēc, lai es nešļūcu pa māju kā pasauli nīstošs zombijs. Blakus mums viņa guļ vismaz uz pusi labāk.

Turpinot par ēšanu – esam uzsākušas 2 regulāras ēdienreizes, kurās pusdienās ir dārzeņi (parīt tiks pievienots pirmais gaļas gabaliņš), bet vakariņās putra. Nogaršots – kartupelis, burkāns, brokolis, batāte, ķirbis, kabacis, cukini, banāns, griķi, auzu pārslas, rīsi, 5graudu pārslas, barankas, vaniļas sausiņi.

Meitiņa ir neiedomājami aktīva, dzīvespriecīga un zinātkāra. Rokās paņemta, ar seju pret turētāju, visus (tai skaitā arī mani) burtiski tura rokas stiepiena attālumā, ar ačelēm kāri meklējot vēl ko neredzētu. Nu - īsta ūdenszāle! Lai gan, nonākot “aci pret aci” ar svešinieku, vajag minūtes 20 sēdēt un vērot jaunpienācēju, acis nenolaižot, lai zinātu, ka ir droši ne vien kustēties un smaidīt, bet arī ļaut tikt paņemtai “opā” :)

Taču, pieaugot aktivitātei, pieaugusi arī emociju izrādīšana. Tas ir tik neaprakstāmi mīļi, kad viņa, velkot savu “ēeee”, piespiež pie mana vaiga savu siekalaino, smaidīgo sejiņu. Iekšēji to uztveru un sajūtu kā buču, kuru viņa vēl neprot iedot. Viņa “atbild” maniem jautājumiem un jokiem, “dzied”, kad dziedu es, sēž klēpī, ļaujot apskaut sevi no aizmugures un līgani šūpināt – pa labi, pa kreisi, pa labi pa kreisi...

Ak jā, viņa dāsni dala ar mani to, kas viņai ir pats dārgākais – savu knupīti. :)

Plaukstot pavasara pumpuriem, uzplaukst arī mans bērns, ar strautiņam līdzvērtīgu dzīvesprieku… :)