Braukājam!

Ar sabiedrisko transportu sanāk braukt, bet, protams, labprāt no tā izvairos, ne tikai saspiestības un slimību dēļ, bet tagad arī lielās braukšanas maksas dēļ.

Tomēr ar ratiem esmu braukusi gan tramvajā, trolejbusā un autobusā, gan vilcienā. Vistrakāk ar ratiem iet vilcienā, jo man jau pašai ir grūti iekāpt, kur nu vēl iecelt ratus. Bez palīgiem neiztikt.

Šobrīd Rīgas transportos dzīvi atvieglo zemās grīdas, bet ne vienmēr visos transportos tās ir. Vēl mani izbrīna cilvēki, kas nepalaiž ratus, stāv ratiem paredzētajās vietās. Tādā gadījumā metu kautrību pie malas un palūdzu palaist.

Cilvēki ir dažādi - ir tādi, kas māmiņu ar bērnu palaiž apsēsties, bet citi izliekas neko neredzam.

Problēmas rada arī sabiedriskais transports, ja vadītājs ir apstājies tālāk no trotuāra. Līdz šim pāris reizes ir gadījies, ka vadītājs izlaiž speciālo uzbrauktuvi.

Starppilsētu autobusā esam braukuši tikai bez ratiem, tā ka nezinu, kā būtu ar ratu nolikšanu. Lidojuši un ar prāmi braukuši neesam. Mazliet lielākam bērnam garākos braucienos ir nepieciešamas pieturas, kur var apmeklēt WC, un vieta, kur izlocīt kājas.