Ārpus mājām

Man ir paveicies, jo mana meita bija ļoti mierīga, nebija jābaidās par scēnām cilvēkos vai bezjēdzīgi jāsauc prom skrienošu bērnu. Tāpēc arī varējām iet uz kafejnīcām, pasākumiem, cik nu konkrētā brīdī iespējams.

Parasti rēķinājos ar to, cik ilgi būsim prom, un ņēmu līdzi nepieciešamo. Tās bija autiņbiksītes, dvielītis, tīras drēbītes, dzeramo ūdeni.

Par pieskatīšanu - jo mazāks bērns, jo cītīgāk viņu pieskatīju. Jo lielāka un prātīgāka - jo mazāk.

Protams, arī es esmu saukusi, lai neaiztiek kaut ko no zemes vai netīru, bet pārāk uz to "neiespringu", jo, ja tas nenodara pāri, visu citu var nomazgāt;)

Domāju, ka ar dēliņu būs apmēram tāpat, lai gan jau tagad skaidrs, ka viņš būs aktīvāks.

Jau tagad mēģinām kaut kur aiziet un aizbraukt, arī tik, cik atļauj iespējas.

Ja no mājām esam ilgāk, tad vienmēr saplānoju, kur un kā varēšu pabarot mazuli. Esmu izmēģinājusi arī lielveikalu Māmiņu istabas, Atpūtas istabu Šarlotes poliklīnikā. Kad esam pie dabas, tad baroju mūsu automašīnā.

Arī spēļmantiņas parasti paņemam līdzi, jo nekad nevar zināt, kas un kādā kondīcijā ir pieejams citur.

Pastaigās parasti ejam reizi dienā, apvienojot ar gājienu uz veikalu. Vasarā dažreiz sanāca iziet arī divas reizes, bet tas ir pagrūti, jo dzīvoju daudzstāvu namā bez lifta, rati ir jānones un, galvenais, arī jāuznes. Stūrējot ratus, pamanos parunāt pa telefonu, jo citādi tam nav iespēju;)

Ja apmeklēju bezbērnu pārus, negribu viņus apgrūtināt un nesaku, lai visu novāc. Tomēr, ja mans bērns, man arī ir jātiek galā.