8.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Šķiet, ka es jau sāku pierast, ka mans Miķelis ir izaudzis tik liels un varenā 8 mēnešu atzīme mani vairs nepārsteidz! Aizvien mazāk gribas saukt par bēbīti, jo kāds tur vairs bēbītis, kārtīgs džeks jau – māk mammu samīļot un mammai buču iedot, māk papsihot un panākt savu, pat pirmais skandāls veikalā jau bijis :). Māk atdarināt un māk slinkot, visu māk, ja dikti grib. Bet nu pēc kārtas!

Speciālisti.

Pie dakteres gājām ar puņķainu snīpi! Mammīte (tā vēl joprojām esmu es!) šo visu slimošanu norakstīja uz zobiem, ko daktere apstiprināja! Nu gaidīsim, gaidīsim! Paaudzies krietni – 8700g (plus 510g), 71,5 cm (plus 1,5cm). Galvas apkārtmērs sasniedza jau 45,5 cm, kas darīja mammīti nedaudz bažīgu (2 mēnešu vecumā bijām uz neirosonogrāfiju, kur konstatēja, ka ir nedaudz šķidrums starp smadzenēm un pieteica sekot līdzi lai galva neaug ne par ātru, ne par lēnu!), jo gada vecumā parasti esot 46-48 cm! Tā kā esam pierakstījušies pie neirologa, tad dzīvosim un redzēsim! Mazais jautrulis Miķelis pēc potēm nāks pēc divām nedēļām, ļausim organismam pieveikt iesnas!

Ņamma.

Uzreiz gribas paturpināt ar šo tēmu, jo to, kā tādu vēl vienu mazu sāpīti, sūdzēju dakterei – Miķeļpelīte ir ļoti slinks ēdājs! Mūsu režīms ir šāds – ap 9-10 ceļamies, ap 12-13 ēd dārzeņus (ja tās pāris karotes var nosaukt par ēšanu!), pēc pastaigas, ap 16-17 ēd mammīti (šoreiz pupiņu, nevis nervus!), tad iet ar tēti ārā un tētis ap 19 cienā ar augļiem (I love eco biezenis – rimchika bija uz atlaidēm un ļoti ērti, ļoti garšo! Pats iecienītākais ir zilajā paciņā, ar saldo kartupeli!), kad atgriežas no pastaigas un drusciņ ir patusējis ar Mimi un mantiņām – putra, ~21! Iet gulēt līdz 23! Dakteres rezumē par ēšanu jeb drīzāk neēšanu – lai! Svars ir labs, pupiņš garšo, lai bērniņš iepazīstas ar dažādām garšām, lai pamēģinu dot arī gabaliņus – varbūt tas ir veids kā viņam patiktu (nē, nav! Gabaliņi izšķīda stipri saspiežot plaukstā, starp pirkstiņiem tāpat iznāca biezenis :)) mēģināju vārītus, sautētus, cepeškrāsnī – noup! BET – arī šajā stāstā, kā jau tas tā mēdz būt, notika pavērsiens.. (lasīt tālāk!).

Ko esam pagaršojuši? Man pat aizmirsies pie kā palikām iepriekšējā mēnesī, jo kaut kā esmu atslābusi no visiem drīkst/nedrīkst un pa mazumiņam, bet tomēr visu ko ļauju iebāzt mutē! Interesanti, ka svaigi augļi fīderī jauno cilvēku neuzrunā. Vienā dienā mūs appludināja kaimiņi (ou jā, mūsu tikko pabeigto remontu .. ak, dzīve!), aiz visiem kreņķiem un ātrām darbībām ko veicu, pavisam aizmirsu, ka noliku augļu grozu Miķeļa spēļu laukumiņā .. Vakarpusē tik ieraudzījām, ka čalis aprikozi noēdis, kauliņu vēl čūpstināja, ābolu sadalījis pa gabaliņiem un pats uz sāniņa atgāzies, pilno vēderu izslējis skatās virsū! :) Tā nu es ābolu dodu svaigu, vienkārši nogriežu, piemēram, pusīti un tālāk jau pats cīnās. Vēl nekad nav aizrijies, cerams, ka būs iemācījies šitās lietas samenedžēt! Gaļu plānoju dot pēc 8 mēnešu vecuma, t.i. pavisam drīz, sāksim ar trusi! Piena produktus plānoju dot no 10 mēnešu vecuma, īsti neesmu uzgājusi informāciju par to, kāpēc man to vajadzētu darīt ātrāk. Par olas dzeltenumu vēl neesmu izdomājusi :)).

Attīstība.

Sākšu ar zobiem, jo pie tiem es paliku iepriekšējā mēneša aprakstā! Nepagāja ne divas nedēļas kopš puņķiem (un asarām!), kad izlīda pirmais no vaininiekiem – augšā, vidū, pa kreisi! Mammīte sit plaukstiņas!! Nākamajā dienā – o! Iznācis nākamais vaininieks – augšā, labajā pusē otrais no vidus! Mammīte sit plaukstiņas!! Cerēju, ka nu mūsu dzīve kļūs mierīga, bet nē. Čalis neguļ, niķojas, neēd un smaida tikai kādas 100x dienā (300x vietā :)). Nepagāja ne nedēļa, kad o! Trešais vaininieks spurojas laukā – augšā, vidū, labajā pusē! Mammīte aiz priekiem jau klapē plaukstiņas! Nākamajā dienā – o! O! Ooo! Ceturtais vaininieks spīd – augšā, kreisajā pusē otrais no vidus! Mammīte no laimes klapē plaukstiņas un dudina kājiņas :) Miķelis, protams, līdzi, jo kā jau pašā augšā rakstīju – sācis atdarināt! Tā nu 8.mēnesis pagājis tādā kā zobenzobu tīģerīša zīmē! Kas forši!? Miķelis sāka ēst! Tā, protams, nav pilna dārzeņu porcija, bet tuvu tam! Tas ir viss augļu biezenis, kas paciņā ir – līdz pēdējai pilītei! Vakara putra – topā ir Sinlac (ļoooti salda, cukura daudzums sastāvā kā nakts putrām! Augļu biezeni klāt nedodu, tāpat visu noņammā!), mēģināju griķu putru – ēd pati, ja uzskati to par ēdamu, mammīt! Uz mēneša beigām nolēmu, ka Miķelis ir gatavs noprovēt putru, kuras sastāvā ir piens – Semper kukurūzas putra ar pienu un mellenēm – ēda! Ne jau tā kā sinlac, bet ēda! Jāsaka gan, ka Sinlac (tā, starp citu, ir graudaugu putra bez glutēna – sastāvā jāņmaizīšu dīgsti un kkas vēl tikpat dīvains :)), ārsti šo iesaka alerģiskiem bērniem, nezinu kāpēc. Nopērkama Rimi, liekas, ka dārgāka, bet īstenībā tilpums liels!) kaut kā ļoti labi izšķīst ūdenī, neveidojas kunkuļi, atšķirībā no Semper, bet varbūt mammītei jāpacenšas vairāk – piemēram sablenderējot kunkuļi pazūd! 

[Bāc! Man ir tik nenormāli daudz ko stāstīt, ka es nezinu kā to visu lai uzraksta tā, lai varētu pēc tam pārlasīt :)]

Miķelis ar savu labāko (pagaidām arī vienīgo :D) draugu Kārli, kas dzīvo teju vai blakus mājā, bija aizgājuši uz baseinu, kopā ar mammītēm! Ak, ja jūs būtu redzējuši tās laimīgās sejas! Ņēmās nepaguruši! Bijām Imantas veselības centrā, pie fizioterapeites Lienes, gājām abi reizē (3-5 mēnešu vecus bebukus Liene ņem rokās, pati kāpj baseinā, pēc – pati mamma ņem rokās un kāpj baseinā, maksā 8,30 otrais gadījums, pirmais laikam 20, bet neesmu droša, nav pieredze!). Pēc baseina Kārļa mamma ieteica iet vannā, kurā ielaists ~10 cm ūdens (lai šļakstoties tiek uz muguriņas) un pats kundziņš, neviena nevadīts un nesaturēts, var ņemties cik tīk. Pamēģinājām. Vaaaau, kā aizgāja! Tā kā varde!! 

Šī mēneša rakstos droši vien bieži parādās vārdi ‘rāpot’ un ‘sēdēt’, bet mūsu ikdienā vēl ne. Domājat baigi viegli izaudzēt 6 zobus un vēl tām visām šausmām pa vidu iemācīties rāpot!?  Protams, ka mammītei iespīdas acis katru reizi, kad Miķeļpelīte ilgāk pašūpojas uz celīšiem, bet nu grand finale atstāsim nākamajam mēnesim (cerams :)). Mīļa poziņa ir gulēšana uz sāna (šeit noteikti būs foto kā Miķelis valdzina Iļģuciema dāmas, kamēr mammītes sporto, pagaidām šis foto lai krāj putekļus un laikus Instagramā), šī ir poziņa PIRMS sēdēšana, ko mēs arī atstāsim tuvākajiem mēnešiem! Pavisam tuvu 8.datumam, Miķelis izdomāja, ka varētu forši pastāvēt uz ceļgaliem (pievelkoties ar rokām), tā nu skola bija rokās un nu tas obligāti ir jādara visās vietās, īpaši tādās, kur krītot var palikt bez saviem jaunajiem zobiem – lai mamma to matu krāsu, kuru nav laiks izmantot, nav par velti pirkusi! Pāris reizes arī zaldātiņā ‘maucās’ uz muguras, bet, par laimi, pašam nelikās smieklīgi un tā nu apstājās pie pāris reizēm. Hjū!

Miedziņš.

Es jau varētu pārkopēt visu, ko rakstīju 7.mēnešu rakstiņā, bet ja jau ir izdevība lieku reizi pačīkstēt – kāpēc ne? Ja es pirmos mēnešus teicu, ka man tāds guļaviņa tāpēc, ka grib kompensēt diennakts dežūras, kas pavadītas neguļot, tad tagad jāsaka, ka laikam laicīgi gatavo turpmākajām diennakts dežūrām. Godīgi sakot tieši šajā brīdī man ir viegli runāt, jo pāris dienas mana pelīte ceļas 1-2 x naktī! Tad, kad visi 4 augšējie zobi bija laukā, tad Miķelis sāka daudz labāk ēst un arī gulēt. Ceru, ka tas uz palikšanu! Pie reizes gribu pateikt, ka mans viedoklis ir, ka nevajag dalīties ar slikto un labo noklusēt, lai kādam nenoskaustu! Runāšana un stāstīšana un dalīšanās manā dzīvē ir diezgan daudzas lietas palīdzējusi nokārtot, uzlabot, iegūt, tā ka nepaļaujaties uz muļķībām, bet uz cilvēces veselo saprātu :).

K.

Gribēju tikai pateikt, ka šajā jomā arī mums iet labi! Ir ieviesusies zināma regularitāte un bērniņš ir sapratis, ka tagad nāksies piepūlēties, lai to smirdīgo briesmoni izraidītu no sava organisma!  [tas izskatās apmērām kā agoniska klaburčūska ar asarām acīs un sarkanu seju, bet mīlīgi īstenībā!].

Pastaigas.

Esam tikuši pie jauniem radi – Verdi bello. Kā tas gadījās? Gadījās tā, ka apnika, ka dzīvoklis ir pilns ar krāmiem un nav vieta kur apgriezties. Pārlaižot skatu bērnistabai, secinājām, ka tā ir piekrauta ar ratiem, jo pirkām 3 in 1, bet tagad jau izmantojam tikai sēžamratus .. tā tika pieņemts lēmums andelēt ratus tālāk (kamēr vēl pele nav visu sašmucējis :)). Tas notika ātri un nesāpīgi, cerams, ka jaunajam braucējam ļoti patiks (tāpat kā mums, par Zippy tikai to labāko vai neko!). Kāpēc nopirkām Verdi? Īstenībā braucu pēc Eos, bet visu aptaustot likās tāds vasarīgs variants, komplektācija pašvaka un Miķelis līdz ratu pirkšanai vēl īpaši neakceptēja braukšanu ar skatu prom no mammītes (kad nopirkām ratus, tad pēkšņi bija ok arī tā :)). Vēl izskatījām opciju Riko nano, bet eksemplāri, kas bija uz vietas nebija mūsu acīm un sirdij tīkamākie.

Vēl joprojām ejam diezgan garās pastaigās, mainījies ir tas, ka Miķelis vairs šīs pastaigas nenoguļ, bet notusē pa ratiem vai nu koķetēdams ar Aiju (Kārļa mammu) vai čīkstēdams :). Drusciņ jau parasti arī paguļ, bet nu visbiežāk ne ilgāk kā 20 min. Ļoti gaidu dienu, kad Miķeļpelīte sāks sēdēt, viņš būs pārsteigts cik daudz var redzēt! Ļooti esam iecienījuši pastaigas Botāniskajā dārzā. Forši būt man, jo esmu LU studente, līdz ar to ieeja ir bez maksas. Forši būt manam dēlam jeb Miķelim, jo viņu ņemu līdzi!

Kas vēl sadarīts.

Mammīte bija aizgājusi uz lekciju par vakcīnām. Tur dominēja viedoklis, ka tas ir jādara, kam es absolūti piekrītu un man ļoti patika – tagad ir lielāka skaidrība par tiem mītiem, no kuriem baidās tie, kas lemj, ka nē. Bez citiem liekiem komentāriem par šo tēmu – biju pārsteigta , ka tiešām ir tik daudzi, kas saka ‘nē’, bet īstenībā paši nezina kāpēc. Izglītots cilvēks ir foršs cilvēks, vienalga kāds ir viņa viedoklis! Esiet izglītoti cilvēki! 

Mammīte ik pa laikam jūt sevī uzbangojam radioloģiskās jūtas. Bet katru rītu, kad var ilgāk ar savu pelēnu pavārtīties pa gultu (tas ir tiiiik ļoti forši, es gribēju par to uzrakstīt, bet to jau nemaz nevar aprakstīt, to sajūtu, kad ķipars smiedamies pieglaužas mammas guļošajai sejai, ieķiķina ausī un tad netīšām iebelž :)), tad ātri tās jūtas rimstas. Vispār ir sajūta, ka atgriešanās ir tik tuvu. Drusku bailīgi, jo viss būs mainījies!

Noslēgumā.

Tieši mazās jubilejas dienā manī (un drusciņ arī ārpus manis jeb vīrā) bija skandāliņš par laiku jeb tā trūkumu. Man likās, ka es nezinu kur tas laiks paliek, man viņš ļoti, ļoti pietrūkst, es neko nepaspēju, man viss slikti. Kāpēc man likās !? Jo es biju ciemos pie Lotes mammas Lauras un mēs pļāpājām un tā pļāpājot es sapratu, ka patiesībā jau es nevaru un nedrīkstu tik daudz gribēt .. tad, kad es izdarīšu izvēli, tad arī man pietiks laiks visam. Nu, visam jau nu nē, bet daudz kam. Mēs ļoti daudz laiku pavadam ārpus mājas, pastaigājoties un es esmu tā mamma, kas nezina tādu lietu kā 2-3h stundas ilgu pusdienlaiku, kuru bērns noguļ mājās, savā gultiņā. Ej tu nost, cik daudz es būtu paspējusi uztamborēt, ja tā būtu :) Nākamā mēneša laikā es apņemos piestrādāt pie šī jautājumā par savu laiku, mēģināšu to saglābt un padarīt kvalitātīvāku!

Man padomā vēl viens darbiņš ar sevi – gaidīšana no bērna. Es, īstenībā, domāju, ka šitais mani neskars, jo kuram gan nav skaidrs, ka bērnam ir pašam sava dzīve un kārtība un ritms un vēlmes, tak visiem skaidrs! Bet te nu es sēžu un sastingstu katru reizi kad viņš sagrupējas rāpošanas poziņā un gaidu – nu, nu, aiziet! Un es zinu, ka tā nav tāda aktumansmalacītis gaidīšana, tā ir pēdējaislaiksvecīt gaidīšana. Un ko es darīšu ja viņš nesīs mājās 3nieku bioloģijā? Un ko darīs tētis, ja viņš gribēs dejot, nevis spēlēt futbolu? Mēs nedarīsim neko, jo mēs jau no šodienas sāksim ar sevi strādāt, ka Miķelis ir Miķelis un kā viņš grib, tā būs, mēs tikai varam dot padomus un nemanāmi ievirzīt labākajos ceļos. Vēl viens tarakāns, protams, ir salīdzināšana. Te mūsu tētis ir malacis, nekad to nav darījis un saka, ka netaisās ar. Mamma (t.i. es) gan citreiz noraujas un paskatās Miķeļa brālēnu attīstības grāmatiņās, bet brālēni ir veseli 3 un katram tas temps bijis citāds, tas liek atgriezties saprātam. Nu tiešām, cilvēki, mammas, vecāsmammas – nelaidiet sevī salīdzināšanas tarakānu, tas ir viens traks, traks tarakāns – ļoti ēdelīgs un ļoti ātri uzbarojas! Nelaidiet!

Pavisam noslēgumā.

Pēdējā laikā esmu sākusi pastrādāt pie datora pēc tam, kad mani zēni aizgājuši gulēt. Tik smieklīgi, ka katru nakti, katru (!), Mimis dusmīgs parādās durvīs un acis burtiski kliedz “Tu gulēt nevilksies? Man vēl ilgi tā taustiņu klaboņa traucēs”? Tā ka viss, čau, arlabunakti, līdz nākamajam mēnesim!