6.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Čau visiem Miķeļa draugiem šajā, lielās mazās jubilejas, rakstā! 

Jau iepriekšējā mēnesī rakstīju par nostaļģiskajām sajūtām, kas aizvien biežāk mani piemeklē, jāsaka kā ir - šīs sajūtas atkāpties netaisās un es, gluži kā omīte, esmu savārījusi lielo tējas krūzi, lai gremdētos atmiņās par mūsu kopā pavadīto 6.mēnesi!

Speciālisti.

Katru mēnesi, kā tāda grāmatvede, savelku kopā skaitļus un ciparus - svari dakteres kabinetā rādīja jau 7730g jeb teju 700 grami klāt, kas ir vareni (bijām vizītē 5 mēnešos un 1 nedēļā). Auguma mērlentas galīgi sākušas streikot, jo sākumā rādija 65 cm, kas ir mazāk nekā pagājušajā mēnesī, tā nu pārmērot sanāca 68 cm. Kas arī ir ļoti vareni. Šomēnes galva un krūškurvis ir izlīdzinājušies, sasniedzot 44 cm katrs - daktere teica, ka parasti tas notiek jau 4 mēnešos, bet mums šomēnes! Dabūjām iekavētās potes, Miķeļpelīte turējās varen braši - es ar tevi lepojos, ķipariņ! Lai arī daktere teica, ka pēc vakcīnām nedrīkst staigāt ārā, bija TIK perfekts laiks ar saulīti, ka nenoturējos un izgājām uz brītiņu pastaigāt. Pošu vietās parādījās tādi sarkani pleķi ar cietumiņu apakšā (~2-3 dienas), citādi nekādas reakcijas no vakcīnām nebija. Parunājām ar dakteri par šajā vecumā aktuālu jautājumu - piebarošanu. Tā kā mana daktere ir gados (drusku vairāk kā tajos labākajos :)), tad biju saņēmusi visu savu pārliecību rokās un nolēmusi, ka pretošos putru došanai jo 'tā vajag'. Bet daktere mani ļoti patīkami pārsteidza un pat ieteica ar piebarošanu nekur nesteigties, līdz 7 mēnešiem pilnīgi mierīgi bērniņš var dzīvot ar mammas pienu, īpaši ja mums tas sakrīt ar baciļu laika beigām.

Paturpinot par speciālistiem - atkal bijām pie neirologa (atrādīties), kurš atkal noteica, ka viss ar mums būs labi, bet pēc 3-4 mēnešiem jāatrādās atkal! Bijām pie rehabilitologa (arī atrādīties) - mazais špicbuks 5 minūšu laikā paspēja dakterei parādīt visu ko māk, daktere, protams, ļoti priecīga un vairs mūs redzēt negrib! :) Mēneša sākumā finišējām masāžu kursu un arī iepauzējām vingrošanas - jo fizioterapeite aizgāja atpūsties! 

Pastaigas.

Droši vien iepriekšējā teikuma laikā jūs nodomājāt - bet kā tad ar mammas garajām pastaigām !? Viss kārtībā, ieradumam liels spēks, tāpēc turpinam staigāt daudz! Pāris vakarus pat esmu pasākusi veikt "sporta pastaigu" - jeb uzvelku skriešanas apavus un ātrā solī izstaigāju Dzirciema ielu un apriņķoju botānisko dārzu, pēc tam jūtos kolosāli un Miķeļpelīte izgulējies! Liels motivators ir Endomondo, kur ir mammu sacīkste par noietajiem kilometriem, ļoti sīva sacīkste, ja kas! :) Jāsaka gan, ka dzīve ratos nemaz tik rožaina vairs nav, arī mums ir klāt niķu laiks .. Pirmās reizes, protams, satraukums bija liels - nu kāpēc tu, bērniņ, raudi, kas kait, kā nu lai palīdz. Iepriekš no citām mammām biju guvusi pamācošu teikumu - tikai neņem ārā no ratiem, varēsi staipīt pēc tam katru reizi. Es klausīju arī! Tā nu mēs esam iemācījušies tikt galā ar kašķīti (nu jau mamma (t.i. es) zina - tipisks pirms miega kašķītis!) - pielieku vienu roku pie sejas, ar otru pakutinu rociņu un ātri vien miega pele aizvelk kašķīti prom. 

Miedziņš.

Šajā mēnesī miedziņš bieži vien bija vislielākais pārbaudījums. Naktis gan bija dažādas un raibas kā dzeņa vēders, bet visspilgtāk atmiņā iespiedušās 2 nedēļas, kad Miķelis nolēma tēlot naktssargu un ik pēc stundas pārbaudīt vai pupiņi vietā! Labi gan, ka ap 3iem - 4iem bija piekusis un tad gāja nosnausties līdz kādiem plkst 7! Es ilgi nesapratu kāpēc tas tā notiek - varbūt par maz piens? Bet īsti ar ēšanu jaunais cilvēks nenodarbojās - tikai sameklēja, ka ir un varēja atkal laisties snaudiņā! Varbūt tas jau ir ieradums? Vienu nakti pamēģināju atradināt no šī ieraduma .. raudāja Miķelis, raudāja mamma, tētis dabūja pa kaklu (jo lūrēja pār plecu :)) un viss, vairs tā nekad nedarīsim. Jo, izrādās, ka ikvienai lietai ir cēlonis [kas atklāsies zemāk]. Līdz ar pulksteņa pagriešanu, arī Miķeļpelītes miedziņš kļuva saldāks un cēlās vairs tikai 3x (absolūtai sapratnei par mūsu dzīvi būšu precīza -ap 10-11 ejam gulēt, tad ceļas ap 1-2, tad ap 3-4 un tad jau ap 7-8, kad it kā varētu celties augšā, bet mēs tomēr vēl guļam līdz 9-10.) Bet par ritmu gan es to nevaru nosaukt, jo ir naktis, kad atkal vajag biežāk. Ko es šajā sakarā mēģināšu 'paņemt' no šī mēneša - ja mazajam cilvēciņam vajag, tad vajag, tad mamma un tētis dod. 

Esam sākuši gulēt vienā gultā. Nabaga tētis visu laiku bez segas, tāpēc būs kaut kas dzīvē jāmaina :) Citreiz jau it kā mēģinu aizbīdīt Miķeli līdz viņa gultiņai, bet, visbiežāk, tur pakaviņā jau ērti iekārtojies kaķis un tā nu ir pārāk sarežģīta kombinācija mammas miegainajām acīm un rokām. Uz mēneša beigām jau izkalām plāniņu kā palielināt guļamplatību un nenonākt līdz tādai dienai, kad mamma un tētis gulēs katrs zem savas segas - pacēlām Miķeļpelītes gultiņu nedaudz augstāk, lai ir vienā līmenī un nu ir sajūta, ka guļ mammai blakus un arī tētim sega pietiek! Bet tad tētis samežģīja kāju un atkal guļ zem savas segas, jo es spārdoties :). 

Attīstība.

Miķelis veļas uz abām pusēm, bet no vēdera uz muguras gan apzināti netiek. Uz mēneša beigām jau sākās aktīva kustība uz priekšu un nedaudz arī uz augšu - tiek pārkrāmētas mantas ne tikai uz grīdas, bet jau arī uz kastēm, kas bērnistabā vēl nav sakārtotas! Dupsi pa retam met uz augšu, bet pēc rāpotāja gan vēl neizskatās. Uz zemes, spēlējoties pats savā nodabā, spēj pavadīt krietni ilgāku laiku kā iepriekšējā reizē minētās 5 minūtes. Ja sākas kašķis, tad mamma aizsteidz palīgā, drusciņ 'patusējam' uz muguras un atkal var spēlēties! Par sēdēšanu mans viedoklis ir tāds, ka bērni 6 mēnešu vecumā to nedara (lielākoties!), ja mammai liekas, ka viņas bērns to ļoti grib darīt vai ir tam gatavs (jeb raujas uz augšu), tad vajag pārskatīt savus paradumus - vai pati nesēdina, vai bieži nesēž krēsliņā utml. Lūdzu, sargiet savu mazo muguriņas un nesēdiniet spilvenos. Lūdzu! 

Kā jau augstāk minēju, atklāšu cēloni trakajām naktīm - zobiņi! Jā, vienā dienā (jeb precīzi 5 mēnešu un 3 nedēļu vecumā jeb pavisam precīzi 29.03.17) mamma joka pēc pārbrauca pirkstus pār smaganiņu un - o! Kas tad tas!? Asumiņi un pretī skatās divu mazu zobiņu maliņas! Tavu brīnumu - vēl tikko vizītē daktere teica, ka zobi vēl tik drīz nebūs.. Godīgi sakot arī mammas intuīcija šoreiz klusi gulēja tālākajā nostūrī.. Ne sarkans, ne balts, ne sapampis, ne zils, ne siekalošanās. Jā, tagad atskatoties - varbūt tāpēc mums bija tik daudzas naktis, kad jāceļas ik pa stundai!? Varbūt tāpēc vēders izgāja regulāri un ātras (:)) konsistences!? Interesanti ar to vēderiņu, ka tiklīdz zobiņi iznāca, tā pārgājām uz vienreiz un tā kārtīgi pa pāris dienām. (Un šis arī būs vienīgais mans komentārs par šī mēneša K, jo laikam šī tēma vairs nešķiet tik aktuāla :)).

Mati Miķeļpelītei aug griezdamies - agrāk bija tumši, nožēloju, ka nenogriezu. Skatoties pirmo mēnešu bildes un video liekas, ka tas ir kāds cits bērniņš, tik ļoti mainījies, izaudzis, izstiepies! Plānojam kādu šķipsniņu par piemiņu paturēt tieši jubilejas dienā, kad tētis solījās apšņikāt mazās pīckas, kas jau ložņā ausīs iekšā :).

Mums ir jauns, foršs paradums - kad mamma vai tētis strādā darbistabā, tad otrs ar Miķeļpelīti rokās nāk klauvēties - mazais jau zina, ka durvis atvērsies un pretī būs viens smaidīgs, darbīgs cilvēks! 

Ņamma.

Kā jau arī augstāk varēja noprast - vēlējos barot Miķeļpelīti ekskluzīvi (jeb tikai ar pienu) līdz 6 mēnešu vecumam. Un es esmu ļoti gandarīta un pateicīga visiem piena Dieviem par to, ka mums izdevās! Jā, pagātnes formā, jo savā lielajā mazajā jubilejā Miķelis dāvanā dabūja jaunu jeb garšu pasauli, kas iesākās ar ķirbi - bet par to nākamreiz! 

Kāpēc es neturpināju barot tikai ar pieniņu? Es, protams, izurbos cauri daudz, daudz rakstiem, grāmatām u.c. informācijas avotiem. Jā, jāatzīst, ka es arī ķēros pie profesionālā kretīnisma un meklēju 'evidence based' padomus, bet tie galvu saputroja vēl vairāk! Tāpēc nolēmu pavērot savu čali, viņš taču man tāds gudrinieks! Ēdienu viņš ļoti intensīvi vēroja jau no 4 mēnešu vecuma un es zinu, ka tas nenozīmē, ka viņš grib ēst, bet to, ka viņam ir interesanti, ka mamma un tētis tā dara! Šī mēneša laikā tapa vairāki smieklīgi video, kur tētis grib piebarot ar siermaizi, cik ātri puisēns saprata kas jādara - pirmajā reizē pasmējās, ka kaut kas mutē nonācis, nākamajā jau pamēģināja muti aizvērt un tad jau tētim bija jāsāk uzmanīties, ka tiešām neapēd sieru, jo jau ar rokām gribēja iestūķēt maizi mutē. Nākamajā video ar gaļmaizi tētim pat nebija jāpiepūlas to tuvinot mutei, jo Miķeļpelīte paņēma un ar rāvienu iegrūda maizi mutē! Kā punktiņš uz i šajā jautājumā bija zobi! Ģimenes ārste minēja, ka par zobu nākšanu vajag painteresēties pie savām mammām - kā tas notika vecākiem, jo ļoti bieži tieši tā tas notiek mazajam! Tā nu es papētīju savu māsu bērnu zobu ceļu (jo manai mammai ir 4 bērni un viņa neatceras kas un kas un kuram nāca:)) - ap 7 mēnešu vecumu visiem pirmais zobs bioja mutē. Tā kā mūsējie pasteidzās, tad iztulkoju to kā vēl vienu gatavības pazīmi cietas (ja tā mēs varam nosaukt biezeņus :)) pārtikas uzņemšanai. Man ļoti patīk klausīties dažādas pieredzes un viedokļus un nonākt pie sava! Piebarošana man šķiet kaut kas ļoti grūts, jo tā ir milzīga atbildība pret bērnu! Tā man šobrīd šķiet. 

Nobeigumā.

Vēl viena forša lieta, kas šajā mēnesī ar mums notika, bija ergosomas iegāde. Šis bija vēl viens lauciņš kurā, iespējams, ielīdzu par dziļu - es vienkārši nespēju apstāties! Bet tā nu nonācu pie sava vēlamā variants - Ergobaby 360. Zināju, ka gribu pirkt lietotu, jo nezināju kā Miķeļpelītei patiks. Diezgan jāapbruņojas bija ar pacietību un meklēšanas entuziasmu, bet beigu beigās tikām pie kārotā par saprātīgu cenu (jeb 60 eiro) un Miķelītim ĻOTI patika! Vienu reizi pat sāka raudāt kad nācām iekšā mājā! Bet nu arī šajā jautājumā man ir ieteikums - palasiet atšķirību starp ergosomām un ķengursomām! Atšķirība ir! Un neticiet nevienam, kas saka, ka tikko dzimušu bērniņu drīkst krāmēt iekšā somā :) Tādam maziņam nav nekā labāka kā mammas rokas! 

Ziniet, es jau varētu vēl daudz rakstīt, bet, visticamāk, ka jau tagad ir pagrūti tikt līdz stāsta beigām. Katrā mēneša jubilejā ir baigi foršā sajūta. Es saprotu mammas, kurām ir daudz bērni - tas unikālais laiks ar lielo vēderu liekas tik senā pagātnē, tā sajūta, kad viena maziņa, bet ļoti spēcīga būtne iekustina lielo punci liekas tik nereāla, tās mazās actiņas, kas apvieno mammu un tēti un tās mazās plaukstiņas, kas vienā jaukā dienā iemācās apķerties un tā mutīte, kas smaida. Ak, jēziņ! Vai ir vēl kas tāds pasaulē, kas spēj likt justies tā kā jūtas MAMMA ?!