5.MĒNESIS Miķeļa dzīvē

Jau 5.mazā jubileja! Nezinu kāpēc, katras nākamās mazās jubilejas rīti kļūst aizvien domīgāki un domīgāki. Aizvien pateicos sev, ka neatlieku uz pēdējo brīdi un tomēr ik pa laikam ienāku un uzrakstu kas mūsu dzīvē mainās, jo, jau atkal (!) neatceros kā dzīvojām mēneša sākumā - pašai interesanti lasīt cauri :)

Kā allaž, iesākšu ar statistiku jeb kā mums gāja pie ģimenes ārsta! Tā kā mamma (t.i. es) neveiksmīgi tika pie iesnām, tad pie ģimenes ārsta veda tētis! Esam apmānījuši svara bubuli un vareni izauguši - 7040g (plus 930g (šajā mēnesī pavisam normāli būtu jau 600g !)) un 66,5 cm (plus 2,5cm). Tā kā mājās gaida slima mamma (t.i. atkal es), tad izvēlējāmies vakcīnas atlikt, Miķelis tika tikai pie Rota gardumiņa - izsmieties esot dabūjis viss kabinets, jo pēc katras reizes, kad sagaršoja šķidrumu, Miķelis gardi pasmējās! Nākot mājās tētis pamanījās saplēst ratu organizatoru (jeb citiem vārdiem sakot tādu lietu, kurā mamma sakrāmē visas mantas - telefonu, salvetes ,termosu - visu!), tagad es ļoti labi saprotu, kāpēc vīrieši negrib dot savu mašīnu nevienam citam, ehh. 

Paturpinot par speciālistiem - regulāri dodamies uz masāžām un pie fizioterapeita uz vingrošanu. Sākumā pamēģinājām tepat, Iļģuciemā, bet tā kā šeit ir maksas pakalpojums un mums nepieciešams 10x masāža un 10x vingrošana, tad nolēmām, ka dosimies uz Imantas veselības centru, kur, starp citu, ir ļoti pieklājīgi nelielas rindas un pavisam drīz jau gājām izmēģināt. Sākumā attālums likās liels, tagad jau nezinu ko darīšu, kad beigsim iet - tie vismaz 10 km dienā (jā, pat tad, kad puteņo!) ir baigi svētīgi gan Miķeļa miedziņam, gan mammas figūrai (nu, vismaz es ceru, ka vienā jaukā dienā tas sāks atspoguļoties) un telefona sarunām :)  Vēl bijām atkārtotā vizītē pie neirologa, kur tikai noteica - ar jums viss būs labi! Bijām uz ultrasonogrāfiju gūžām, jo ikviens speciālists, kurš pieķeras pārbaudīt gūžas, saka, ka labā kustas slinkāk! Izvēlējos doties pie radiologa Dr. Plūmes (Artūrs), labu laiciņu gaidījām rindā un tad, kad bijām tikuši, tad vīrs, no kabineta iznākot noteica - nu tev gan izvēle .. bet es esmu no tiem, kam nav būtisks "utji - putji" kontakts, bet daktera kvalitāte! Miķelpelītei, protams, ar gūžām viss čikiniekā! 

Ko Miķelis ir iemācījies !? Uhh, ja iepriekšējos mēnešos apzināts smaids likās kā milzīgs lēciens attīstībā, tad šomēnes nemaz visas lietas nevar nosaukt! Tipiskākais ko ap šo laiku sāk gaidīt - velšanās. Jāatzīst, ka tik tiešām nebija tā, ka es būtu nepacietīgi gaidījusi, jo jau iepriekš ar neirologu izrunājām, ka šis solis attīstībā notiek 4-6 mēnešu vecumā un pat ja 6 mēnešu vecumā bērns vēl negribēs velties - neviens speciālists tajā nesaskatīs problēmu! Tāpēc ļoti priecājos, kad 4 mēnešos un 4 dienās notika tas foršais moments - Miķelis apvēlās! Vienreiz uz vienu pusi, nākamajā reizē - uz otru! Ar šo kustību arī visa mūsu dzīve mainījās .. pirmās dienas pagāja vienā lielā čīkstēšanā, jo apvelties gribas, bet tiklīdz ir apvēlies, tā paliek grūti un sauc mammu, kā mamma pagriež atpakaļ, tā atkal sekundes laikā ir uz punča ..Pamperu maiņa, protams, vairs nav tik vienkārša kāda tā bija agrāk un, ļoti svarīgais moments - neatstāt vienu ne uz sekundi! Arī visādi citādi attīstība notiek tik ātri !! Ar rokām taustās un nevis netīšām trāpa, bet mērķtiecīgi aptausta, izzina! Lūpas māk jaunas skaņas un lielākus burbuļus pūst! Tik laba sajūta, kad mazais pamostas, pievelku viņu klāt un viņš ar savām lielajām zilajām ačtelēm skatās manās un ar savu mazo rociņu izzina mammas seju! Vienā vārdā sakot - ir kļuvis ļoti, ļoti interesanti! 

Visām mammām svarīgā jautājumā (sauksim lietas īstajos vārdos - kaku jautājumā) šajā mēnesī iezagās tikpat liela dažādība - sākumā K bija viena un pamatīga (nu tā, ka līdz bodīša augšējai maliņai :)), pie tam diezgan ūdenim līdzīgas konsistences, kas, protams, mammā radīja bažas, raizes un visādus tēlainus epitetus kā aprakstīt savai konsultantei (lasīt - māsai). Vienu dienu, otru, trešo un skaidrs, ka tā tas tagad vienkārši būs! Tētis vienmēr pamanījās izsprukt no zibenīgās reaģēšanas, kad tiek izdzirdēti pirmie burbuļi pamperā, laikam jau sarunājuši, ka tas notiks 'mammas laikā' :) Bet arī tas (K) mainījās un nu esam ritmiņā, kur nekad neko nevar zināt, bet bodīši paliek biežāk neskarti :) 

Miedziņš arī sagādāja ne mazums pārsteigumus - ir bijušas gan naktis, kad ceļas pa 1,5-2h, gan .. ā, nu jā, viena bija gan, kad nogulēja visu nakti. Visbiežāk Miķeļpelīte nolemj ieturēties 2-3x naktī. Dienas miedziņš mums nekad nav bijusi svēta lieta (nu, Miķelim!), izņemot laiku, kas tiek pavadīts ratos - tāpēc 10 km pastaiga dienā ir kā dāvana miedziņam! 

Par interesēm - kaķis pamazām sāk trūkties, Miķeļpelītei ĻOTI patīk rižais kažociņš un kad vēl tētis spēlējas ar kaķi, tad skaļi smiekli mājās garantēti. Ar paglaudīšanu gan iet visādi, reizēm roka nepaklausa un sažņaudzas ar visu kažociņu dūrītē :) Tāpēc Mimis ir pasācis mest līkumu mūsu brīnišķīgajam puisēnam. Bet vaktē un mīl tāpat, mēs taču redzam! 

Jau kādu laiku atpakaļ sākām pielietot lēnu un mierīgu puisēna 'nodošanu' viens otram klēpī jeb paaicinājām, ar rokām rādot "nāc", un sagaidot, kad mazais pastiepj savas rokas. Un tā nu šis ir forši iegājies mūsu ģimenē un tad, kad Miķeļpelīte pats sniedz rokas, tad ir skaidrs, ka jā, viņš grib nākt! Ceru, ka šis atmaksāsies periodā, kad pie citiem negribēs iet - vismaz sapratīsim kas viņam padomā! :)

5. mēnesis ir super dinamisks un mainīgs - vienu dienu mazulītis grib, lai aijā, nākamajā raud, kamēr nenolieku gultiņā un vajag tikai rociņu paturēt. Sākušās arī izmaiņas uzvedībā dienās, kad nolemjam pamest mājokli un iziet sabiedrībā - vienu reizi ļoti priecīgs, citviet lūpiņa savelkas uz leju un acis ātri meklē mammu! 

Beidzot arī mamma (t.i. es) parūpējās par sevi! Vairāk gan kā motivators nostrādāja tas, ka oktobra 2016 mammas nolēma satikties uz branču, kā nu ies ar vecu manikīru un nekrāsotiem matiem! :) Bija super! Es nekad, saku vēlreiz - NEKAD nebūtu domājusi, ka mammu čats var būt tik kolosāla nodarbe. Ja tu esi no tām, kas smīkņā par pieredzes dalīšanos forumos - izmēģini mammu čatu! Ceru, ka Tev paveiksies ar tikpat foršām mammām, kuras nepārmet, kuras nemāca dzīvot, bet pakonsultē, pastāsta pieredzi un .. māk arī melni pajokot :). Es JAU nevaru sagaidīt nākamo branču un ceru, ka izdosies to ieviest par ikmēneša tradīciju!

Es zināju, ka viss mainīsies, bet vai es biju gatava, ka viss sagriezīsies ačgārni viena mēneša laikā !? Laikam jau nē! Visgrūtāk iet ar to saprašanu - kā būtu pareizāk!? Un vissāpīgākais jautājums šobrīd ir par līdzās būšanu - aizmiegot ik pēc pāris minūtēm notiek pārbaude (ar rociņām meklē) vai kāds ir blakus, ja nav - jāpasauc un tikmēr jau viss miedziņš vējā. Paspēlēties - nu 3 minūtītes var, bet tad gan labāk pasaukt mammu, kura, protams sacerējusies un uztaisījusi kafijas tasi :) Un te nu katru vakaru diskusijai kāds jauns aspekts - vai būt līdzās, palīdzēt, parādīt? Vai rādīt, ka jāmācās vienam spēlēties, vienam gulēt? Kur ir tā robeža, kad čīkstēšana pārvēršas pārdzīvošanā !? Ak, es ceru, ka pēc pāris mēnešiem es pārlasīšu un smiešos (gluži tāpat kā sākumā domāju, ka citas joko, ka var atšķirt par ko bērniņš raud!:)).

Bet ir forši, ir TIK ĻOTI FORŠI! Ir tik ļoti interesanti vērot kā ir tagad un tik ļoti aizraujoši gaidīt kas būs tālāk. Un ir tik forši, ka apkārt daudz mammas ar briestošiem punčiem - viņām tik daudz, daudz, daudz prieki vēl priekšā! :)