Zināms ir uzskats, ka zīdaiņiem šķielēšana ir pieļaujama un pārejoša. Tomēr ne vienmēr šķielēšana ir tik nevainīga. Par to, kādos gadījumos bez kavēšanās jāmeklē speciālista palīdzība un kādos tomēr var nogaidīt, kad šķielēšana mitēsies, stāsta oftalmoloģe, ķirurģe dr. Ieva Kūlniece.
Šķielēšana ir vienas vai otras acs novirzīšanās no kopējā skata virziena. Actiņa var būt novirzīta uz iekšu, uz āru, uz augšu, uz leju. Pirmajos trīs dzīves mēnešos, kad mazulis vēl nav iemācījies kontrolēt savu konverģenci (abu actiņu vienlaicīgu savēršanu uz iekšu), ir pieļaujama īslaicīga sašķielēšana. Bet ar nosacījumiem, ka:
* tā notiek periodiski ar vienu un otru actiņu,
* tas ilgst tikai pāris sekundes,
* tā ir šķielēšana uz iekšu,
* mazulis nav vecāks par trim, četriem mēnešiem.
Ja tomēr šķielēšana ir citāda veida (piemēram, bērns šķielē tikai ar vienu actiņu, šķielēšana ir ilgstošāka, actiņa ir novirzīta uz āru, augšu vai leju, acs izskatās citādāka, mazulim ir slīps galvas stāvoklis, šķielēšana parādās pēc noteiktā vecuma utt.), NEKAVĒJOTIES jāapmeklē bērnu acu ārsts! Šķielēšana var būt iedzimta (parādās no dzimšanas līdz 4-5 mēnešu vecumam) vai iegūta. Pēc gada vecuma biežāk parādās tā saucamā akomodatīvās (nenokoriģētas tālredzības radītas) šķielēšanas un diverģējošas (uz āru) šķielēšanas. Parētiskas (ar acs muskuļu inervāciju saistīta) šķielēšanas var būt viens no galvas smadzeņu slimību simptomiem. Arī acs slikta redze var izraisīt šķielēšanu.
Tāpat jāņem vērā, ka šķielēšana var apdraudēt arī mazuļa redzi, jo:
* monokulāras (tikai vienas acs) šķielēšanas gadījumā veidojas ambliopija (slinkā acs) šķielējošajā actiņā,
* tiek traucēta stereo (dziļuma) redzes attīstība.
* šķielēšana var būt kā simptoms acs dziļāko daļu slimībai.
Šķielēšanas ārstēšana ir atkarīga no tās veida. Ne vienmēr šķielēšanu iespējams novērst pilnīgi, bet bērnu acu ārsts izskaidros labāko ārstēšanas veidu konkrētajam gadījumam (piemēram, brilles, oklūziju, operāciju).
Māmiņu Klubs