1. mēnesis DIVU PUIKU MAMMAS ādā!

Laiks paskrien nemanot un lūk. Jau mēnesis vēja spārniem aizlidojis kā esmu divu bērnu mammas statusā.

Kad gaidīju Viesturu, protams apzinājos, ka būs grūti un nudien neloloju cerības, ka ikdiena būs medusmaize.

Pirmo nedēļu nodzīvoju tādā kā eiforijā. Viss likās tik vienkārši un saprotami. Visu zināju, visu varēju. Biju ļoti pārsteigta, par to kā Alberts pieņem brālīti. Nebija ne greizsirdības scēnu, ne izmaiņu dienas režīmā. It īpaši nobijusies biju par pirmo dienu, kad vīrs devās uz darbu. Domāju ka "nu tik būs elle", bet nekā. Bērni mierīgi, visu paspēju un vakarā pat vakariņas šmorēju ar tādu enerģiju, jo nelikās ka dienā bēbītis būtu lielu laika devu paņēmis. Atminos, ka vēl rakstīju forumā gan savām oktobrītēm, gan janvārītēm ka mums viss ideāli un ka pati brīnos kā mums tik saskanīgi viss notiek.  Ar tādu mierīgo režīmu pat sadūšojos ne tikai uz balkona likt mazos gulēt, bet iziet ārā pastaigā. Klusībā nopriecājos, ka visas prognozes ko citi teica - cik tad nu grūti būs - izpaliks un varēsim mierīgi dzīvoties tā arī turpmāk...

Un tad... un tad protams sākās sūrā ikdiena. Viesturam sākās vēdergraizīšu posms un nu es varēju uz pilnu klapi izbaudīt:

• Kā ir tad, kad viens brēc uz rokām bet otrs ieķēries bikšu starā pieprasa savu uzmanības devu.
• Kā ir tad, kad abi nokakājušies līdz ausīm un jāmenedžē pamperu maiņa vienlaicīgi.
• Kā ir tad, kad naktīs viens uzmodina otru un sākas ""trādi rīdi" 2 stundu garumā.
• Kā ir tad, kad pusnemaņai aizmiedz boarojot vienu, bet otrs tikmēr sadomā puķu podus apgāzt un paēsties zemi.
• Kā ir tad, kad neatliek laika pat pēst, kur nu vēl dušā ieiet, vīram vakariņas pagatavot vai vispār laiku ar vīru pavadīt.  

Kopumā ap 2. nedēļas beigām jutos iztukšota, izsmelta un sabraukta. Kaitināja viss. Pat mazā bebuka raudas vairs nespēju turēt un gribējās mesties ārā uz ielas un skriet kur acis rāda. Strīdējāmies ar vīru, kurš arī nebija nekāds prieka kamoliņš un pēc darba mājās vilkās sabraukta circeņa paskatā. Albertam atkal atsākās zobu laiks, jo pēc 4 mēnešu klusuma pauzes sāka nākt dzerokļi. Saņēmu nejaukas piezīmes no vīra, ka par daudz bļaudinu bērnus un esmu neiecietīga pret visiem. Dusmojos uz sevi... uz vīru... uz bērniem... prakstiski uz visiem.

UN beidzot es neizturēju fiziski. Organisms pieprasīja savu devu un 3. nedēļas beigās Svētdienas rītā pamodos ar augstu temperatūru, lauza  kaulus un locītavas, galva sāp un plusā visam vēl vienā krūtī pamatīgs piena sastrēgums izveidojies. Sabijos ne pa jokam. Vīrs saprata, ka viņam ar jāpieslēdzas, jo es pat no gultas nespēju izkāpt. Galu galā protams viss labi - otrā dienā jau pēc cilvēka jutos un spēju visu darīt pati, tomēr pa šo vienu dienu sapratu ka man jāmācās lūgt citiem palīdzību. Biju tā safanojusies par to, ka spēju tikt ar visu galā, tādēļ arī kad kāds ko jautāja, ar lepni izgrieztām krūtīm  teicu ka visu varu un ka nekas nav grūti. Bet kad viss grūtais sakās, sapratu ka esmu viena pie savas sasistās siles un neviena palīga blakus.

Galu galā atbrauca palīgos vīra vecmāmiņa. Daudz runājām. Daudz analizēju sevi. Ko es varu un ko vairs nē. Kas ir manas prioritātes šobrīd. Sapratu, ka nevaru vairs sevi šaustīt par to ko neesmu paspējusi izdarīt. Ka katra diena jādzīvo tā, lai bērni apmierināti un priecīgi, jo arī tad man pašai ir vieglāk.

Šobrīd esmu uzlikusi "mīksto" ķēkšas darbiem - trauku mazgāšanai un gatavošanai. Saku vīram, ka ja viņš vēlās kārtīgas vakariņas, tad lai nāk palīgos uztaisit, nevis pa to laiku kamēr rosos pa virtuvi, tup pie datora.

Ar Viesturiņa vēdergraizēm rādās ar pamazām būsim tikuši galā. Iegādājām probiotikas BioGaia un protams pārskatīju savu ēdienkarti, lai nav nekā lieka, kas pūstu mazulītim vēderu. Ievērojami samazināju cukura lietošanu. Rādās ir uzlabojumi, jo puikiņš vair vakaros tā nepurkšķina un neraud.

Sanaca epopeja ar Alberta matiem. Pēdējā laikā Alberts pamanījās ļoti sasmērēt matus. Vakaros, kad vannoju biju izbrīnīta cik daudz mazais pa dienu iepeckājis matos. Vilku arā sakaltušas banāna pickas un ko tik vēl ne. Turklāt matu mazgāšana puikam sākusi nepatikt. Kliedz un stīvējas, un neļauj. Galu galā ar vīru nospriedām, ka vieglāk kā mums, tā bērnam būs, ja nogriezīsim matus īsākus un lielā matu mazgāšana vairs nebūs nepieciešama.

Vīrs solidarizējās un nu mums mājās divi ēžulīši ar īsiem matiem. Sākumā nespēju pierast, bet nu jau liekās ka pat labāk, jo abi tādi kārtīgi. Nestaigā kā pinkulāči.

Pamazām sāk dienām atgriezties ritms. Nav iedālu dienu - katru dienu tiek apgāzts kāds pods, katru dienu gadās piedzīvot īsu krīzes brīdi, kad kādam sākusies mazā histērija - vai nu tādēļ ka mamma ko neļauj, vai tādēļ ka puncītis sāp. Bet tomēr. Esmu samierinājusies un saradusi arī ar makonīša melno pusi.

Protams visam pāri stāv tie brīži, kad esam mierā.

Kad Alberts pienāk pie brālīša un vēro mazo kamoliņu. Esmu iemācījusi, ka brālītim var maigi papaijāt galviņu, un Albertam tas sagādā milzīgu prieku. Protams to maigumu lielais puiks dažkārt izrāda tik centīgi, ka mazam brālim no cītīgās paijāšanas dažkārt piere krunkās. Kad mazais ierauds Alberts pienāk un sameklē brālim knupīti. Ielikt vēl neizdodas, tomēr cenšās. Smieklīgi, kad dažkārt, kad mazam brālim nav sosīte mutē, tad Alberts grib "aizlienēt" savu.

Arvien biežāk sajūtu ka lielaois dēls pieprasa mīlestību. Pienāk klāt, pieglaužās. Ierāpjas klēpī.

Priecē arī mazie sasniegumi.

VIDEO: Alberts mācās ēst ar karoti.

VIDEO: Viesturs guļot rāda mīļģīmīšus.

Vakarnakt Alberts pamodās un nespēja aizmigt. Paņēmām sev gultā blakus, jo vardulēnam rokas aukstas. Tā visi 4! nočučējām līdz pat rītam. Kad modos, biju teju vai asarās no tik mīlīga skata - visi mani svarīgie dzīves vīrieši saldi šņākuļo man blakus. Laime pilnīga.

Ceru, ka spēšu melnās dienas kompensēt ar gaišajām un ka veidosies līdzsvars. Ceru ka manas mīlestības pietiks vienlīdz abiem puikiņiem un vīrs arī netiks atstāts novārtā.

--

Rasa, jeb mazais91