Ķermeņa masāža
29.04 12:00-18:00
Izpārdots
Šobrīd ir aktuāls temats par aborta procesa sarežģīšanu. Temats, neapšaubāmi, nav skatāms tikai no vienas puses, ir jāņem vērā neskaitāmi faktori, apstākļi un pat mums neiedomājamas lietas, kas liek sievietei izdarīt vienu vai otru izvēli.
Virtuālajā vidē izskanēja viedoklis, ka lēmums ir jāatstāj sievietes ziņā, jo tas ir viņas ķermenis, ar ko viņa var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Atbildot uz šo, kāda mana draudzene akcentēja to, ka sievietei un viņas gaidāmajam bērniņam ir divi atsevišķi ķermeņi – gan grūtniecības laikā, gan pēc tam.
Es saprotu gan vienu pusi, gan otru, un ļoti ceru, ka man nekad nebūs jābūt šādas dilemmas priekšā. Savukārt, draudzenes nostāja lika aizdomāties par ko citu, kur gan man ir viennozīmīgs viedoklis.
“Mēs ēdam”, “mēs guļam”, “mēs kakājam” – māmiņas, vai tiešām to visu darāt kopā ar mazuļiem?! Par gulēšanu skaidrs – vismaz sākumā tiešām guļam kopā ar bērniņu, jo cita laika miegam vienkārši nav. Mēs ēdam – nu var jau būt, ka lielāks mazulis ēd pats, un tikmēr arī māmiņai ir pusdienlaiks. Bet nu “mēs kakājam”… tiešām abi kopā? :)
Arī man pirmās grūtniecības laikā radās tā sajūta, ka mazulīte ir absolūti neatņemama daļiņa no manis. Un pēc tam ir grūti nošķirt sevi no bērniņa, īpaši, ja māmiņa visu dienu pavada ar mazuli divatā. Rodas sajūta, ka esam viens vesels!
Citreiz tas nav tik uzkrītoši, bet vairumā gadījumu tomēr šis “mēs” tik ļoti krīt acīs, ka gribas paprasīt, vai tad tiešām bērniņš ar mammu ir saaudzis (īpaši, ja runa vairs nav par zīdaini).
Ja tā padomā, tas izklausās drusku smieklīgi 😃
Interešu loks gana plašs un darba arī pietiek. Tas mans profesionālais kretīnisms...
cenšos, atradināties no šī vārdiņa, jo piefiksēju, ka stāstu
-mēs mācāmies staigāt, rāpot,
- mums aug zobi
-mēs atkal nepaspējām uz podiņu.
un ja gadās tā izteikties tuvu draugi vidū, tad viņiem rodas jautājums, tiešam tu ar nepaspēji uz podiņu 😀
Tā nav problēma. Vai tiešām šeit raksta tikai tās māmiņas, kam ir kāda problēma? Atšķirīgs viedoklis kā tāds vairs neeksistē un netiek pieņemts?
Es necepos (ja Tu par mani), es izsaku savu viedokli. Vai varbūt mūsu viedokli, ja tā ir stilīgāk.
"Normas robežas", manuprāt, ir tikmēr, kamēr tas negriež ausīs, bet, ja man ir no kādas māmiņas jāklausās tikai un vienīgi MĒS fakti, tad sāk likties, ka arī viņa tikko iemācījās staigāt, rakstīt savu vārdu, skaitīt līdz 60 vai braukt ar auto! Viss jau ir atkarīgs no pasniegšanas formas - ir māmiņas, kam tas sanāk organiski un mierīgi, bet ir arī tādas, kuras vēl paaugstinātā tonī dzied "bet MĒS to un to"...
Arī mēs mēdzam to lietu wc darīt kopā, tad arī es saku "mēs" 😀
Morāli jau mēs esam kopā ar saviem bērniem līdz pēdējais stundiņai. Es ļoti pārdzīvoju visu, kas notiek ar kādu no maniem bērniem, bet es apzinos, ka viņi ir viņi un es esmu es. 😀
Nu, kamēr maziņš tad tā kopiskošana nav tik ausīs griezoša , bet, ja runa ir par, piemēram, 8 gadīgu bērnu tad ir mazliet jocīgi.
Man pašai arī mēdz būt "mēs" periodi, bet, kā jau te citas mammas minēja, tam ir jābūt normas robežās. Katram jau savi tarakāni, bet, ja ir tikai "mēs", tad sāk likties, ka mammai ir zudusi pašai sava identitāte kā sievietei.
Jā, pirmos trīs mēnešus tiešam mazais ir cieši, cieši klāt pie māmiņas, bet kaut kādā brīdī ir jāsāk uz mazuli skatīties kā uz atsevišķu ķermeni (tas atgriežoties pie manas draudzenes teksta saistībā ar abortiem) 😀
Nu un, ka mēs. Vai tāpēc uzreiz mātei ir kādas psihaloģiskas dabas problēmas?
Jā, šis laikam ir vienmēr aktuāli tām māmiņām, kuras kakā vienatnē 😃
sasmējos par to ripināšanos pa grīdu - kas zina, varbūt viņas tā arī dara 😀 😀 😀
Šeit manas pārdomas par šo tēmu.. 😉 http://www.maminuklubs.lv/jaundzimusais/-mes-kakajam-243857/