Viesītē norisnājās "Vislielākās dāvanas " projekts.

Mazliet no projekta vēstures:

kopš 1993.gada ASV, Austrālijā un Rietumeiropas valstīs tiek veikta milzīga labdarības akcija, kurā ņem dalību apmēram 50 000 dažādu kristiešu draudzes, skolas un citas organzācijas.

Draudzēs un skolās kristieši aicina savus bēnus dalīties ziemassvētku priekā un ļaut bērniem citās valstīs sastapties ar Dieva mīlestību praktiskā veidā.

Tad bērni kopā ar vecākiem sagatavo krāsainu dāvanu kasti ( kurpju kastes lielumā) un piepilda to ar zīmuļiem. krītiņiem, grāmatiņām, ziepītēm, zeķītēm, jeb lietām, kas ikdienā jebkuram cilvēkam var būt noderīgs, un nodrer arī priekam, vai rotaļām. Tad dāvanas nogādā kristiešu organizācijā " Samaritan's Purse", kas šīs dāvanas sašķiro un izsūta pa vairāk nekā 100 pasaules valstīm.

( citāts no http://www.priekavests.lv/lv/projekti/projekts__vislielaka_davana__?read=728)

Arī Latvija ir viena no valstīm, kurā nokļūst šīs dāvanas, un arī Viesīte ir pilsētiņa Latvijā kuras iedzīvotāji no 2-14 g.v. saņem šīs dāvanas.

Man ir vecākā meita kurai ir 9 gadi, viņa arī saņēma uzaicinājumu saņemt dāvaniņu. Pie mums tas pasākums notika svētdien, to uzņemas organizēt Baptistu draudze sadarbojoties ar pašvaldību.

Tā kā Viesītē šis pasākums notiek jau vairākus gadus, tad meitai, jau bija zināmas gaidas, pārdomas, kas gan notiks svētdienas pēcpusdienā, ko saņems dāvanā." Vai tajā būs kas, lietderīgs, vai garšīgs, un tad viņa apņēmās arī padalīties ar mazo māsiņu."

No sākuma pasākumā Babtistu draudzes dalībnieki un mācītājs novada Evanģēlisku uzvedumu, kurš vienmēr ir aizraujošs un interesants, muzikāls, bet ar zināmu morāli, to ka dāvanas jau nav mantiskas tikai, bet arī garīgas, kuras mēs saņemam no Dieva.

Tad visi bērni saņem norādi, kur jāiet saņemt dāvana.

Fotoblogā var redzēt emocijas un prieku, kas bija tad , kad atvēra dāvanu, un tad nu es varu padalīties, ko mana meita domāja kad vēra vaļā to.

Milzīgs prieks bija par to ka dāvanas virspusē bija fotogrāfija ar adresi ASV, tad nu šogad meita apņēmās aizsūtīt pretīm paldies kartīti.

Tad mājās mēs pārspriedām ka ir taču lieliski dot vienam otram prieku, jo no tā taču ir tikai labas lietas iegūstamas, spriedām arī par to ko gan varēja tie bērni domāt, kad pakoja dāvanu, un nonācām pie secinājuma, ka viņi gan ir gudru dāvanu sapakojuši, jo tajā iekšā bija viss- gan krītiņi, un balons, gan ziepju gabaliņš.

Vispār jau katru gadu pēc dāvanas saņemšanas meitai ir doma apmeklēt svētdienas skolu, un manuprāt šogad ir tas gads, kad viņa to tik tiešām darīs, jo viņai gribas uzzināt tomēr kaut ko vairāk par Jēzu kristu.

Vēl man ir tomēr prieks ka šo dāvanu sakarā daļai bērniņu tik tiešām sirdīs aizķeras kaut kas labs, un sapratne, ka no labiem darbiem rodas tikai labi darbi.

Tās man tādas pārdomas šajā pirmslieldienu laikā, un stāstāmais jums visām lasītājām.

Padalieties, vai arī jūsu ģimenēs ir nonācis šis Vislielākās dāvanas prieks?