VIENALDZĪBA mūsu dzīves ikdiena

Šodien vēlos Jums piedāvāt diskusiju par rakstu, kuru izlasīju www.tvnet.lv.

LŪDZU PACENŠATIES IZLASĪT VISU LĪDZ GALAM

Visu rakstu varat izlasīt šeit->>

Jau nosaukums “Bērnus nevar vairs savaldīt!” liek aizdomāties. Mēs pieaugušie esam ieņēmuši labu pozīciju, jo ir visiem skaidra nostāja, mūsu bērnus bojā televīzija, dators, telefons , vardarbīgie, vienaldzīgie vecāki un protams pati sabiedrība.

Rodas jautājums, BET, KO MĒS DARĀM, LAI TĀ NENOTIKTU.

Skolās strādā skolotāji, kas nav sagatavoti ārkārtas situācijām, to noregulēšanai. Labākā gadījumā skolas psihologs ir tas cilvēks, kas iedziļinās konfliktsituācijās. Manā pieredzē ir bijusi situācija, ka skolas psihologs ir spiests aiziet no darba skolā, jo saprot, ka cīņa ar pedagogu vienaldzību ir pilnīgi nepārvarama. “Atveras kabineta durvis, bērns tiek iestumts kabinetā ar tekstu, tieciet ar viņu galā”.

_______

Eksperti ir vienprātīgi – šodien par bērnam nelabvēlīgu ģimeni var uzskatīt arī tādu, kurā divi vecāki ar augstāko izglītību nepārtraukti strādā un kuri bērnam nevelta pienācīgu uzmanību un laiku. “Jā, pārlieku ilga laika pavadīšana virtuālajā pasaulē cilvēkam pamazām atņem spēju just līdzi un izzūd normālas uzvedības robežas, taču daudziem nevēlama uzvedība parādās tieši vecāku uzmanības deficīta dēļ,” uzskata Rīgas pašvaldības policijas (RPP) pārstāve Aija Lilienfelde.

Novembra sākumā kādā Rīgas skolā divi skolēni demolēja skolu, dauzot sienas un klašu durvis, necenzēti lamājās. Ierodoties pašvaldības policistam, jaunieši savas huligāniskās darbības turpināja un apgalvoja, ka viņiem nevienā neesot jāklausās. Ignorēja arī direktores lūgumu atgriezties klasē, turklāt vēl nolamāja viņu ar seksuāla rakstura cieņu aizskarošiem izteicieniem. Pēc tam abi izlēkuši pa skolas pirmā stāva logu un aizmukuši. Vēl pirms mēneša citā Rīgas skolā kāds agresīvs pirmklasnieks izraisīja kautiņu ar deviņiem klases  biedriem un arī pretojās policistam, turklāt centās viņu pagrūst un, spārdot klases durvis, kliedzis, ka visus nogalināšot. Tie ir tikai daži nesenākie atgadījumi.

Atgriezīsimies pie notikuma ar pirmklasnieku, kas solīja nogalināt savus klasesbiedrus. No pirmā septembra ir pagājuši trīs mēneši ( bērns skolā mācās trīs mēnešus), kas ir jāizdara, lai bērns pēc trīs mēnešiem ir gatavs savus klasesbiedrus nosist.  Nenoliedzami, konflikti starp klasesbiedriem ir neizbēgama lieta, bet kur BIJA KLASES AUDZINĀTĀJA. Skolotājai bija jāredz, ka klasē ir problēma. Vēl vairāk, lai mēģinātu glābt situāciju un nomierinātu bērnu, skolotāja pieļauj, ka visas klases priekšā puika tiek iznests aiz kājām un rokām no klases.

Kā jums liekas, vai šis zēns varēs tālāk mācīties šajā klasē

Ir cilvēki, kas var strādāt darbu, kas viņam nepatīk, bet to nevar darīt skolotājs, kas pret darbu izturās formāli un te es strikti uzskatu, ka ir situācijas, kad ir skolotāja darbības jāvērtē un jāizskata, vai viņa attieksme, nevis izglītība, ir piemērota darbam ar bērniem.

Iepriekšējā ziemā, es braucu ar automašīnu uz darbu un ieraudzīju pirmklasnieku autobusa pieturā, kas pie – 10 grādiem bija uzvilcis gumijas zābakus. Tā kā autobuss jau pienāca, es braucu tālāk un pirmais ko izdarīju, zvanīju uz bāriņtiesu, iespējams, ka bērnam ir nepieciešami apavi, vai apģērbs. Tika runāts ar audzinātāju un viņa tikai raustīja plecus, jo nezināja, ka puisēns skolā ir pirmais un viņš ģērbjas uz skolu viens, jo vecāki, loti agri aizbrauc uz darbu.

Teiksiet, ka tā ir vecāku atbildība, piekrītu, bet nedrīkst aizmirst, ka skola sākās no pirmās klases audzinātājas. Ja ar šo pirmo pieredzi uz skolu bērnam iet vairs negribēsies, tā trauma viņam sekos līdz skolas beigām.

Ieskatīsimies piedāvātajā statistikā.

Informāciju par agresīvu un vardarbīgu uzvedību Rīgas skolēnu vidū kā reālajā, tā virtuālajā pasaulē RPP saņem gana bieži – vidēji sanāk reaģēt uz trim četriem gadījumiem nedēļā. Skolotāji aktīvi aicina talkā policijas pārstāvjus sniegt skolēniem izglītojošas lekcijas par šo tematu.

Statistika ir graujoša. Katru nedēļu tikai Rīgā 3-4 skolēniem ir nepieciešamas sarunas ar tiesībsargājošo iestāžu darbiniekiem. Un risinājums – izglītojošas lekcijas

Lekcijas pirmklasniekiem, kas nesaprot šīs tēmas nopietnību un lekcijas pusaudžiem, kuri pēc definīcijas atgrūž visu, kas ir obligāts.

_____________________________

Gadījumos, kad nopietnāks incidents jau bijis, policistus aicina jauniešiem skaidrot atbildību un sekas.  

Pareizi būtu teikts, viņi nonāk Nepilngadīgo lietu inspekcijas uzskaitē, vai tiek uzsākts kriminālprocess. Pēc pieredzes gribu minēt, pusaudzis nesaprot to, kāpēc pret viņu tiek uzsākts kriminālprocess, jo kaujā visur un arī mājās mēs vienmēr sakām, ka bērnam ir jāprot sevi aizstāvēt.

 Uzmanību izcīna ar dūrēm

Centrs “Valdardze”, kas jau desmit gadus sniedz palīdzību no vardarbības cietušiem bērniem un ģimenēm, izveidojis vardarbības sociālo portretu, kas liecina, ka pusaudzis, kas cietis no vardarbības, nereti arī pats pēcāk ir varmāka. Tāpat jauniešu vardarbība bieži iet roku rokā ar ielu dzīvi, atkarībām, psihiskām saslimšanām, dažādām veselības problēmām, uzvedības traucējumiem un arī tieksmi uz pašnāvību. Savukārt uzvedības traucējumus rada attiecību veidošanas grūtības vai problēmas ģimenē

Ir ļoti viegli konstatēt, ka mums ir slima sabiedrība, tāpēc arī bērni ir tādi. Es gribu teikt, ka galvenā problēma ir visas sabiedrības VIENALDZĪBA.

Skolotājam ir liela slodze un viņam nav laika un vēlēšanās iedziļināties tādās problēmās.

Policijai ir statistika un plāns, kurā noteikts, ka tādas un tādas lekcijas tādā un tādā laikā ir jānolasa. Es piedalījos ļoti jaukā pasākumā, kur policijas darbinieki stāstīja mazajiem bērniem par drošību uz ielas. Pēc lekcijas pārbaudīju savu bērnu, cik viņa no tā, ko prezentācijā rādīja, ir atcerējusies un pavisam godīgi varu teikt, ka tie bija labi ja 10 %. Tātad tā nav īstā metode, ir nepieciešams piedāvāt citu problēmas pasniegšanas veidu.

Ar definīciju nepietiek

 Pieredze un prakse veido dzīves uztveri un vācieši to ir sapratuši. Katra vecuma bērnam ir jādod svarīga informācija viņam saprotamā veidā. Mazajiem ar spēlēm un praktiskām nodarbībām , pusaudžiem ar savu piemēru, iespēju sevi pierādīt un saprast.

 Vācu profesors sociālā darba jomā Mihaels Heršelmans savukārt saredz ciešu saikni starp zemu pašvērtējumu un vardarbīgu rīcību vai kļūšanu par upuri. Tālab viņš atbalsta ideju par aktīvu preventīvu darbu, fokusējoties nevis uz to, ko vēlas novērst, bet uz to, ko vēlas veicināt: “Lai panāktu iznākumu, jāstiprina pusaudžu pašapziņa, dzīves prasmes, spēja risināt problēmas. Pašapziņa palīdz sevi aizsargāt no uzbrukuma un arī kļūšanas par varmāku.”

Vācijā puišiem tiekot rīkotas brīvprātīgas darba grupas, kurās pusgada garumā ar viņiem tiek runāts par vīrišķību, seksualitāti, attiecībām un citām pašu jauniešu rosinātām tēmām. Tajās netieši, caur sarunām, situāciju analizēšanu un modelēšanu, dalīšanos pieredzē un dažādiem uzdevumiem jaunieši paši vērtē un cenšas saprast, kas ir vīrišķīgi, kas – pieņemama rīcība un normālas attiecības. “Nav gana ar to, ka piedāvā definīciju, kas ir vardarbība un ka tas ir slikti. Ir jāizmanto situācijas no dzīves, kas pietuvinātas jauniešu dzīvei,” pauž Heršelmans.

Mēs nevaram uzlikt visu atbildību tikai uz ģimeni, jo ir jāsaprot, ka ne katrs vecāks var un māk bērnam izskaidrot viņa izjūtas un bieži, ne jau tāpēc, ka vecāks nemīl bērnu, bet gan tāpēc, ka nezin ko viņam atbildēt, viņu atgrūž. Uz realitātē paliek neatbildēti jautājumi, neizsāpētas situācijas.

MTG ir uzsācis ļoti vajadzīgu darbu Latvijā un man bija tā iespēja redzēt vienviet tos cilvēkus, kam nav vienaldzīga bērnu nākotne. Es noteikti ieteiktu dažādām valsts iestādēm pasekot līdz šim konkursam un idejām, kas ir pavisam vienkāršas, bet ļoti nozīmīgas mūsu bērnu izaugsmei un attīstībai.

Te ieskatam daži man īpaši atmiņā iespiedušies projekti.

Anna raksta pasakas bērniem, kas ir tendētas uz īpašām vajadzībām, problēmām, slimībām u.c. Viņa ir psihologs un viņas darbs ir pastāstīt bērniem par problēmu, viņiem saprotamā valodā. Ieguvēji ir arī vecāki, jo te ir gatavs materiāls uz jautājumu KĀPĒC?

http://www.skazki.lv/

Kasparam ir sava Robotu skola. Viņam pašam aug bērni un viņu neapmierināja, tas, ka bērns ir nodarbināts ar planšeti un telefonu. Viņš izveidoja skolu, kurā bērni tiek iepazīstināti ar robotiku un kā viņš pats teica, es ļauju bērniem spēlēties ar planšeti, tikai ar vienu nosacījumu, ja VIŅI MODELĒ ROBOTUS.

https://www.facebook.com/agirvisionrobotuskola/?fref=ts

Ilze ir dzīvnieku patversmes ULUBELE  saimniece un šī gada projektu laureāte. Viņas ideja ir CILVĒCĪBAS SKOLIŅA, Tas ir instruments vecākiem. Ja bērns grib dzīvnieciņu, viņš vispirms var iziet cilvēcības skoliņu, kurā māca atbildību, kā rūpēties par dzīvnieku. Piekritīsiet, ka pēc šādas skoliņas bērnam nenāks prātā darīt pāri dzīvniekam.

Par manu projektu Jūs jau zināt. Es ticu, ka ‘’ČIEKURAM  IR NĀKOTNE” un arī es atradīšu dzirdīgas ausis. Es uzskatu, ka likumpārkāpumi ir risināma problēma, ir jāpiedāvā bērniem tie instrumenti, kas viņiem ir interesanti un pieņemami.