Tu esi muļķe!!!

Ar mācīšanos mums dažkārt iet kā pa kalniem. Vislielākās sāpes ir par latviešu valodu. Tās ir kā zobu sāpes gan dēlam, gan man. Piņķerīgie burti, kas tagad jāapgūst milzīgā tempā, un vēl tā lasīšana. Skolotāja īpaši nežēlo un uz katru stundu tiek uzdots izlasīt vairākas lapas, vēl pa vidu – no galvas iemācīties kādu dzejoli.

Saprotu, ka dēls no tā visa pats ļoti nogurst, jo sevišķi smagas ir trešdienas, kad it kā nav pulciņu, taču parasti šajā dienā uz nākamo tiek uzdots ļoti daudz. Tāda bija arī pagājušā trešdiena, kad atkal jāraksta glītrakstīšana, jālasa vairākas pasakas un vēl pa vidu jāizpilda arī matemātika, kuru lielākoties tomēr pagūst izmācīties pagarinātās grupas laikā, taču ne vienmēr.

Trešdien gaiss mūsu mājās bija tik biezs, ka, šķiet, tajā varēja pakārt cirvi. Viņš nemācīšoties, viņam viss riebjas un, vispār, viņš ir ļoti noguris! Skaidroju, ka nogurstu arī es, arī es esmu nogurusi, jo visa diena pavadīta darbā, mājās vēl jāveic 101 darbs, bet nedomāju, ka septiņgadnieks to tā uztver, jo mamma ir mamma.

Paziņojis, ka nemācīsies, un uzlicis man “mīksto”, dēls rotaļājās. Kad atkārtoti kladzināju, ka ir jau gandrīz 19.00 vakarā, jāsāk beidzot mācīties, viņš sāka kliegt: “Tu esi muļķe, muļķe!” Tas bija tāds dusmu un izmisuma piepildīts kliedziens, ka, godīgi sakot, pat sabijos. Man nav ne jausmas, kā reaģēt šādas reizēs. Rāties? Tas neko nedos. Pateicu, ka var nemācīties tagad, bet būs jāmācās vēlāk, kad no darba atbrauks tētis.

Tad sekoja aizskriešana uz savu istabu, durvju aizciršana un kliegšana pilnā balsī: “Muļķe, muļķe, muļķe!” To pie sirds pārāk neņēmu, neapvainojos, jo ar prātu saprotu, ka tie ir tikai ziediņi pirms trakā pusaudžu laika. Kad pārbrauca tētis, tad, cerot, ka neko nestāstīšu par viņa kliegšanu, klusiņām un paklausīgi izpildīja mājas darbus.

Kā sokas jums ar mājas darbu pildīšanu? Kā rīkojaties, kad bērna emocijas ņem virsroku?