Spēles skolā uz naudu

Pienācis brīdis, kad mums bijusi pirmā lielākā saruna kopš skolas gaitu uzsākšanas.

Vakar, pirms došanās uz skolu, ieliku dēlam skolas somā dzīvokļa atslēgas un ko es tur atrodu? Nauda. Prasīju, kāpēc viņš ņem līdzi no sava maciņa naudu, jo pusdienas skolā ir, launadziņš arī ir kastītē līdzi. Uz to dēls atbildēja, ka tā neesot viņa nauda.

To izdzirdot, protams, man matiņi uz muguras sacēlās, smadzenēs ieslēdzās sarkanā gaismiņa. Kā - kas tad tā par naudu?

Kā dēls skaidro, to viņam iedevusi viena klases meitene. Ko? Kāpēc deva? Viņa atbilde - vienkārši tāpat iedeva. Visu dienu par šo jautājumu domāju, domāju, domāju, nedod dievs, ka mans dēls kādam zog naudu vai izspiež.

Vakarā, braucot uz basketbola treniņu, jautājumu atkal aktualizēju, vaicājo, kā gan tā naudiņa nonāca pie viņa? Kāpēc gan klases meitene to deva? Izrādās, esot spēlējuši klasē kaut kādu spēlīti un viņa zaudējusi, tāpēc maksājusi.

Whaaaaaat????? Jūs mācaties pirmajā klasē, esat knapi pārkāpuši septiņu gadu vecuma slieksnim, un jau spēles uz naudu! Bāc, es tiešām nebiju domājusi, ka mūsdienās viss notiek tā. Dzīvoju vēl kaut kādā pārdesmit gadu senā aizvēsturē, kur pirmajā klasē bērni vēl tic Ziemassvētku vecīšiem un Zobu fejām. Izrādās, tagad pirmklasnieki spēlē spēles uz naudu.

Situācija atrisināta, naudu atdodot atpakaļ un pārrunājot situāciju, ka tad, ja nepieciešama nauda, tā jāprasa vecākiem nevis jāspēlē spēles uz naudu. Esam pārrunājuši to, cik nelaimīgi cilvēki ir spēlmaņi, kuri spēļu zālēs zaudē naudu, ģimeni, darbu un visu, kas dzīvē svarīgs. Vai līdz mana pirmklasnieka apziņai tas nonāca, nezinu. Ceru gan, ka jā.