Pirmo reizi pirmajā klasē: Kā palīdzēt adaptēties?

Lūk, mūsu bērns ir kļuvis par pirmklasnieku, melnas bikses, lakādas kurpes, jauna mugursoma uz pleciem un priekšā jauna dzīve. Mēs, kā vecāki, uzreiz uz bērnu liekam milzīgas cerības - viņš noteikti labi mācīsies, un darīs to ar prieku. Noteikti darbosies kādā pulciņā. Izaugs, ja ne par zinātņu doktoru vai pasaules čempionu vieglatlētikā, tad par veiksmīgu biznesmeni jau nu noteikti.

Un tomēr jau pēc pirmajām nedēļām viss var izrādīties pavisam citādi: bērns ļoti vairs negrib iet uz skolu, mājās nāk ne ar tām labākajām atzīmēm, vakaros ir kļuvis kaprīzs, ved ārā no pacietības gan skolotājus skolā, gan vecākus mājās. Kā palīdzēt mazajam adaptēties skolā?

Principā, priekš tam arī daudzās skolās ir radītas sagatavošanās grupas, kuras bērni sāk apmeklēt apmēram gadu pirms gaidāmajām skolas gaitām. Pieredzējuši pedagogi, logopēdi, metodiķi un psihologi cenšas noskaidrot ko vairāk par bērna gatavību skolai. 

Gatavība nr.1

Ir trīs galvenās sastāvdaļas, kas norāda uz gatavību skolai: fizioloģiskā (fiziskā organisma nobriešana, tā noturība pret slodzi, pielāgošanās jaunam režīmam), pedagoģiskā (zināšanas, prasmes, iemaņas - viss, kas bērnam iemācīts) un psiholoģiskā (attīstības īpatnības, personības veidošanās). Ja kaut viens no šiem posmiem nav līdz galam attīstīts - bez problēmām neiztikt. Lūk tāpēc arī speciālisti ieska, īpaši sešgadnieku vecākiem uzturēt saikni ar skolu.

Jā, iespējams mazulis jau labi raksta un lasa, prātā prot saskaitīt, bet fiziski nav nobriedis - viņam vēl būtu jāspēlējas un jāspēlējas ar lellēm un mašīnītēm. 

Lai noteiktu bērna fiziskās attīstības brieduma pakāpi, ir jāveic kompleksā apsekošana - pie psihologa, neirologa un ģimenes ārsta. Šo ārstu apmeklējums nav vienkārši "ķeksīša pēc" jāveic. Vislabāk jau savlaicīgi izrunāt brīžus, kas var skart bērna veselības stāvokli pirmajā klasē. Vajag noskaidrot, kāda ir mazuļa redze - no tā ir atkarīgs tas, kurā solā viņš sēdēs. Ja ir problēmas ar kustību aparātu, noteikti jādabū nosūtījums uz bezmaksas koriģējošo vingrošanu skolā.

Pie neirologa ir iespējams uzzināt, vai nevajag palietot kādus nervu sistēmu spēcinošos preparātus. 

Nav iespējams konkrēti pateikt, kurš no šiem trijiem faktoriem bērna gatavībai skolas gaitām ir nozīmīgākais. Lai gan eksperti apgalvo, ka svarīgākā ir psiholoģiskā sagatavotība. Tā ir bāze, uz kuras pedagogi liks zināšanas, prasmes un iemaņas, un tas ļaus izvairīties no atšķirīgām dezadaptācijas izpausmēm skolā, tajā skaitā no psihosomātiskajām slimībām. 

Bērnam jānobriest psiholoģiski - jāsasniedz noteikts attīstības, domāšanas, atmiņas, runas utt. līmenis. Būt emocionāli gatavam, tas ir vēlēties iepazīt jauno, iegūt iekšējo līdzsvaru, nebūt impulsīvam. Pirmklasniekam jāprot pakļauties prasībām, jāprot adaptēties vienaudžu kolektīvā, jāprot sadarboties ar vienaudžiem. Ja tā visa nav, tad labas sekmes ir "uz jautājuma zīmes". Kāpēc tā? Bērns vienkārši nejūtas ērti skolā, nejūtas ērti kolektīvā.

Jāgatavojas savlaicīgi

Skolai jāgatavojas savlaicīgi. Nevar bērnam augustā paziņot- viss, nopirksim tev skolas formu, mugursomas, un tu esi gatavs iet un iegrauzties zinātnes granītā. Pirmkārt, skolai jāgatavojas arī vecākiem - jāsaprot, ko bērnam nozīmē būt gatavam skolai, jāorientējas skolas prasībās pret bērnu. Jāsaprot, kas bērnam padodas, kurās jomās viņš ir veiksmīgs, bet kurās jomās viņam iet grūtāk. Jādod iespēja pirmsskolaniekam pilnvērtīgi veidot attiecības ar vienaudžiem skolas sagatavošanas nodarbībās, bērnudārzā un pulciņos.

Tikpat svarīgi ir organizēt bērna dzīvi pēc noteiktas dienas kārtības. Piemēram, nevar visu vasaru celties vien ap plkst.11:00, gulēt iet pēc pusnakts un tad pēkšņi, vienā brīdī, skolas gaitām sākoties pārkārtot mazuļa režīmu citā virzienā - orientēt viņu uz agru celšanos un uz krietni agrāku gulēt iekšanu. Bērns "salūzīs" jau pēc pāris nedēļām.

Jāpieradina bērns pie patstāvības. Viņam jābūt apveltītam ar elementārām iemaņām - pašam jāprot apģērbties, jāpaēd skolas virtuvē, jāapmazgājas, jāprot sakārtot somu, jāprot klausīties, ko saka skolotājs, jāpieraksta uzdevumi un jāprot daudz kas cits. Iespējams, ka jūs, kā vecāki, varēsiet bērnu vest uz skolu tikai pirmajos mēnešos un viņam jāiemācās patstāvīgi tikt līdz skolai un atgriezties mājās. Jāpārdomā, kā atvieglot skolēna dzīvi: ja viņš neprot sasiet apavu šņores, pērciet apavus ar lipekļiem, lai nebūtu jāmocās ar pogājamiem krekliem, pērciet krekliņus bez podziņām utt.

Lai pulciņi pagaida

Nepalaidiet garām grūtības, ar ko var tikt galā vēl pirms skolas. Ja ir logopēdiska rakstura problēmas - centieties ar tām tikt galā līdz skolas gaitu uzsākšanai. Ja uztrauc kaut kas bērna uzvedībā, dodieties pie psihologa vai neiropataloga.

Un nesteidzieties ar papildus interešu izvēlēšanos. Protams, ļoti gribas, lai bērns gan skolā labi mācītos, gan vijoli prastu spēlēt, gan labi dejotu un vēl viņam būtu daiļrunātāja spējas dažādās valodās. Tas viss ir ļoti labi, bet varbūt, ka nav vērts bērnu ar to visu noslogot uzreiz? Neiropatalogi apgalvo, ka mūsdienīgās skolas, sevišķi skolas, kurās apmācības norit krievu valodā, pašas par sevi ir slodze bērniem - agrāk bērni uz skolu gāja vispār neko neprotot, tagad pirms skolas gaidu uzsākšanas daudz kas jau ir jāprot.

Tagad, kļūstot par pirmklasnieku, jāprot lasīt, jāprot uzrakstīt burti, jāprot skaitīt līdz desmit un jāprot daudz kas cits. Mācību stundu ir daudz, bet starpbrīžos reti kurš skolotājs piedāvā parotaļāties kaut kādā veidā. Skola - milzīgs stress bērnam, īpaši - bērna vēl nenobriedušajai nervu sistēmai. Tāpēc pulciņi ir jāizvēlas dozētā veidā vai jāsāk apmeklēt jau bērnudārzā, lai bērns pierastu pie slodzes un nesāktu slimot jau pirmajā mācību gada mēnesī.

Un vēl, mācības tas ir grūts un atbildīgs darbs. Ne visi var būt teicamnieki. Un nevajag pieprasīt uzreiz no bērna desmitniekus. Viņš var slikti startēt, bet pie finiša līnijas 12.klasē nostāties jau ar labām atzīmēm. Var būt par divnieku karali, un, galu galā var kļūt arī par valsts prezidentu.  Galvenais, lai bērns visa mācību procesa laikā justu jūsu atbalstu, ieinteresētību. Katrā viņa arbā atrodiet ko labu, pienācīgi paslavējiet. Ir pierādīts, ka emocionālais atbalsts jūtami var paaugstināt intelektuālās spējas. Un neaizmirstiet, ka jūsu pirmklasieks tomēr pēc būtības ir un paliek mazs bērns, kam pēc skolas ir jādodas pastaigā, jāparotaļājas ar mīļākajām rotaļlietām.

Psihologa ieteikumi:

Kā palīdzēt bērnam pārvarēt grūtības pirmajos mēnešos skolā

1. Jāievēro dienas režīms. Ideāli, ja bērns iet gulēt deviņos vakarā, tad septiņos no rīta piecelties nav problēmu. Ja bērns nav izgulējies, viņš nevar produktīvi strādāt, kontrolēt savu uzvedību. Mazajiem skolniekiem jāguļ 10-11 stundas diennaktī. Ļoti labi, ja ir iespējams izveidot pusdienu pārtraukumu atpūtai. Mazulim jābūt paēdušam. Ja viņš ēd skolā, no rīta jāizdzer vismaz tēja. Jāgatavojas skolai bez steigas no rīta, tad izdosies izvairīties no stresa.

2. Darbojieties ar bērnu mājās. Tikai 15 minūtes ikdienā dos daudz labāku, lielāku rezultātu par divām stundām vien brīvdienās. Ļoti svarīgi, lai skolā apgūtais nostiprināts tiktu arī mājās un otrādi. Pastāvīgi jāatbalsta interese par visu jauno. Ja interese zūd, zūd arī interese par pašu skolu.

3. Vecākiem jāizrāda neviltota interese pret pašu mācību procesu. Nevis tā, vakarā, starp citu, vienā teikumā pajautājot:"Vai esi izmācījies", bet vismaz 10-15 minūtes bērnu izjautājot par to, kas interesants bijis skolā, kas paticis, kas nav paticis, ko šodien jaunu iemācījies, ar ko biedrojies. Nekādā gadījumā nesalīdziniet viņa rezultātus ar skolas programmas prasībām, citu sasniegumiem. Vislabāk vispār nekad bērnu nesalīdzināt ar citiem bērniem. Salīdzināt viņu var tikai ar sevi pašu un arī paslavēt par tikai vienu: viņa personīgo rezultātu uzlabojumu. Ja vakardienas mājasdarbu izpildē viņš pieļāvis 3 kļūdas, bet šodien - 2, tas jāuztver kā veiksme, sasniegums.

4. Pēc skolas bērnam jādod atelpa, viņam jāizkustas un jāiziet svaigā gaisā. Bērni sēžot ļoti nogurst. Ļoti labi, ja bērns pēc skolas mājās var iet kājām, atpūsties un tikai tad pieķerties mājasdarbu izpildei. Jācenšas maksimāli ierobežot papildus slodzi acīm, mugurkaulam un nervu sistēmai - jāsamazina maksimāli TV skatīšanās un datora lietošana.

5. Bērns maksimāli jāatbrīvo no papildus nodarbībām. Ja pirmsskolā viņš apmeklējis vairākus pulciņus, piemēram. dejas, tenisu, mūzikas skolu, tad pirmajā klasē pamata darbībai jābūt mācībām, un par pārējo izglītošanās procesu stingri jāpiedomā. Nav par vēlu ar kaut ko aizrauties arī otrajā un trešajā klasē.

6. Svarīgs faktors, kas palīdzēs izraisīt interesi par skolu ir pirmais skolotājs. Kāda personība viņš ir? Svarīgi jau sākotnēji ir izvēlēties nevis ārkārtīgi prestižu skolu, bet skolu, kurā ir labi skolotāji. Pirmklasniekam skolotāja palīdzība un uzmanība ir tikpat svarīga kā vecākiem.

7. Svarīgi: dažiem bērniem adaptācija noris dažas nedēļas, citiem, tā var ievilkties līdz pat vairākiem mēnešim, vai pat turpināties visu gadu. Ja bērnam šajā grūtajā periodā nepalīdz, sākas dezadaptācija (nespēja mācīties un adekvāti sadarboties ar apkārtējiem skolas uzliktos nosacījumus ievērojot), ka bērns zaudē vispārēju interesi par skolu - viņu tur ar koku iekšā nevar iedzīt, bērns kļūst agresīvs, impulsīvs, pārāk egoistisks.

Neiropatologa ieteikumi:

Kā nepalaist garām trauksmes zvanu

Ja dažas nedēļas vai mēnešus pēc mācību gadu sākuma bērnā ir parādījusies kaut viena no zemāk aprakstītajām pazīmēm - ir iemesls pārskatīt darba dienas organizāciju, bērnam uzlikto slodzi, un ir jāvēršas pie speciālista, lai tiktu galā ar neirozi vai pārslodzi. Jārunā ir arī ar klases audzinātāju, lai koriģētu uzvedību klasē un saprastu, kas konkrēti bērnu skolas dzīvē tā nospiež, kas ir tas, kas rada viņā spriedzi.

1. Bērns negrib iet uz skolu, izdomā dažādus iemeslus, lai nebūtu turp jādodas. Ir kļuvis neierasti kluss, mēdz aizdomāties bieži. Strauji nogurst, iemieg nodarbību laikā. Viņu ir grūti no rīta pamodināt, kaut arī viņš guļ 10-11 stundas diennaktī. Viņš ir aizmāršīgs, bieži pazaudē skolas piederumus, aizmirst tos mājās.

 2. Bērns sāk bieži slimot. Bieži sūdzas par galvas vai vēdera sāpēm. Spēcīgi mirkšķina, ir apgrūtināta rīšana, ir izveidojies ieradums tīt matus ap pirkstu vai spēcīgi saspiest rokas. Vai vēl sliktāk - ir sākusies enurēze un enkoprēze (vēdera izejas un urīna nesaturēšana).

3. Bērns ir kļuvis pasīvs, par sevi nepārliecināts, bieži raud pilnīgi par jebko. Nav savākts, nespēj piesēsties pie mācībām. Nevēlas draudzēties ar vienaudžiem. Neatsaucas uz vārdu un uzvārdu, kaut arī labi dzird. Neizpilda uzdevumus un lūgumus ar pirmo reizi.

4. Vai arī tieši otrādi - bērns ir kļuvis hiperaktīvs, nespēj nosēdēt mierā, dīdās, bieži maina pozu. Pārāk runātīgs, atkārto vienas un tās pašas frāzes vairākas reizes. Ir kļuvis nemotivēti rupjš attiecībā pret tuviniekiem. Var būt arī balss zudumi, ja skolotāja atbild ne tā, kā bērns iecerējis, var parādīties arī žagas.

5.  Ir redzama baiļu izjūta. Baidās iet  pie tāfeles, mājās slēpj burtnīcas no vecākiem. Viņam trīc rokas, plaukstas svīst, kustības ir nedrošas. Bērns baidās iemigt tumsā, satraucas, ja ir skaļi trokšņi. Grauž nagus, koda lūpas, grauž pildspalvas, zīmuļus, pastāvīgi tur rokas mutes rajonā. Tiek novēroti miega traucējumi, staigāšana naktīs jeb mēnesserdzība.

Ir pierādīts, ka neirozei pakļauti vairāk ir tieši mazie bērni. Zēniem par neirožu sākuma vecumu tiek uzskatīti 5 gadi, meitenēm - 6,5. Vairāk cieš bērni ar ļoti izteiktu "ES", bērni, kas ir kreiļi (smadzeņu funkcionalitātes asimetrija), bērni, kam ir biežas saaukstēšanās slimības, elpceļu spazmas, kuņģa - zarnu trakta spazmas vai problēmas ar sirds un asisnsvadu sistēmu. Bērni ar "hiperaprūpes" sindromu. Trauksmaini bērni un tādi, kas pārlieku iespaidojas arī ir uz riska robežas, tāpēc, ka visi skolotājas un vienaudžu aizrādījumi tiek ņemti ļoti pie sirds. Un, protams, nelabvēlīga situācija ģimenē, sarežģīti sadzīves apstākļi var traucēt atklāties pirmajiem talantiem.

Māmiņu Klubs

Pateicamies par materiāla sagatavošanu psiholoģei Jeļenai Sivuhai un neiropotaloģei Vitai Voitei