Raksts no Lindas Paulauskas bloga www.esence.lv.
Marata gleznās vērojama daba, smalkas detaļas un dabīgi toņi. Darbi ir skaisti, bet īpašu vērtību tiem piešķir pats autors Marats – vien 11 gadus jauns zēns. Viņa gleznas ir absolūti līdzvērtīgas pieaugušo mākslas darbiem un jāatzīst – sākotnēji var būt grūti iedomāties, ka to autors ir bērns.
Jaunajam māksliniekam sociālajos tīklos es sekoju jau labu laiku, un, visticamāk, arī manu māju kādudien rotās viņa darbs. Maratam nenoliedzami ir talants, bet, manuprāt, arī vecāki ir pelnījuši novērtējumu – par talanta pamanīšanu, attīstīšanu un atbalstu zēna radošajai izaugsmei.
Marata ģimenē māksla ir gana klātesoša – abi vecāki ir mākslinieki un arī dzimtas tālākās saknēs māksla ir tuva. Vecāki ir absolvējuši Latvijas Mākslas akadēmiju. Tētis Oļegs Dzjubenko ir Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras docents, savukārt, mamma Olga Jefimova ir stikla māksliniece un gleznotāja.
Ļoti gribēju jūs iepazīstināt ar Marata stāstu, tādēļ uz attālinātu sarunu aicināju mammu Olgu. Viņa šķiet tik mierpilna un harmoniska…
Mākslā kopš dzimšanas
“Marata interese par gleznošanu un mākslu aizsākās pavisam dabiski. Kad viņš bija zīdainītis, es vēl studēju Latvijas Mākslas akadēmijā. Tolaik Marats bija ar mani lekcijās, kopā gājām cauri studiju procesam. Esmu tik pateicīga augstskolas pretimnākšanai, ka es, kā jaunā mamma, varēju veiksmīgi iegūt augstāko izglītību.”
Varētu teikt, ka pirmsākumi Marata mākslas gaitām aizsākās kopš dzimšanas, esot ar mani, Latvijas Mākslas akadēmijas lekcijās.
Pēcāk es iekārtoju savu pirmo studiju, Maratam bija 2 gadiņi. Lai es varētu darboties, man vajadzēja viņu kaut kā nodarbināt – iedevu lielu audeklu, gleznošanas materiālus un ļāvu darboties. Nepievērsu uzmanību tam, ka viņš varētu sasmērēties, bet devu iespēju darīt tā, kā pašam patīk. Biju pārsteigta, cik ļoti ilgi un cītīgi tas viņu aizrāva.
Tolaik nedomāju par īpašu Marata talantu, bet biju laimīga, ka viņš ir aizrāvies un es varu brīvi darīt savas lietas.
Marats glezno 2 gadu vecumā
Mūsu ikdienā daudz laika pavadījām studijā. Marats bija līdzās, redzēja manu darbību. Es nebiju pat aizdomājusies par talantu, arī necentos īpaši mācīt – viņš vienkārši bija blakus, visu vēroja un darīja pats.
Reiz 4 gadu vecumā Marats uzgleznoja darbu, kuru pieliku mājās pie sienas. Draugi un radi domāja, ka tā ir manis radīta glezna. Es atteicu, ka to radījis četrgadīgais Marats. Visi bija pārsteigti un aicināja mani attīstīt viņa gleznošanas prasmes. Tikai pēc apkārtējo pamudinājuma, sāku aizdomāties, ka viņam ir kādas īpašas dotības.
Marats labprāt ilgi un centīgi darbojās pie saviem mākslas darbiem. Es vienmēr atbalstīju, bet necentos mācīt. Viņš nav gājis mākslas skolā vai kā citādi apguvis gleznošanu. Viņa darbi pašmācības ceļā kļuva arvien kvalitatīvāki. Pirms 2 gadiem izveidoju Facebook lapu “Marats glezno!“. Es neesmu īpaši saistīta ar tehnoloģijām, bet lapu sociālajos tīklos pratu izveidot – liku Marata gleznas un sekotāju skaits arvien pieauga. Lapas izveide pavēra pavisam citu skatījumu Marata talantam – sveši cilvēki Marata darbus novērtēja, rakstīja labus vārdus un izrādīja vēlmi iegādāties.”
Marata gleznas Latvijā un pasaulē
“Šobrīd Marata gleznas ir pieprasītas. Viņš ir dabas bērns, tas atspoguļojas arī mākslas darbos. Viņam patīk dabiskie toņi, pievērš uzmanību dabai un pamana neparastas lietas.
Ja pirms dažiem gadiem kāds man teiktu, ka Marata gleznošana izvērtīsies šādi – es neticētu. Viņa darbi ir bijuši izstādīti ikgadējā mākslas pasākumā Art Riga Fair. Šobrīd Marata gleznu izstāde vērojama gan Puikules muižā, gan Rīgas Stradiņu Universitātes bibliotēkā. Par mazo mākslinieku ir bijuši raksti interneta vidē un viņš ir piedalījies televīzijas raidījumā par jaunajiem Latvijas talantiem.
Marata gleznas ir pieprasītas iegādei – tās ir gan pazīstamu Latvijas politiķu rokās, gan daudzviet citur. Pateicoties latviešiem pasaulē, daudzi Marata darbi ir arī ārzemju kolekcionāru rokās. Dažkārt cilvēki iegādājas pat 4-5 gleznas, bet kāda sieviete no Norvēģijas ir iegādājusies jau 7 Marata darbus.
Gleznas ir ceļojušas gan uz dažādām vietām Latvijā, gan uz ASV, Angliju, Vāciju, Krieviju, Īriju un citām valstīm.
Materiālā puse Maratu nesaista – par nopelnīto viņš nopērk vajadzīgo un īpašu nozīmi naudai nepievērš.
Agrāk es iegādātās gleznas sagatavoju sūtīšanai pati, šobrīd cenšos, lai Maratas piedalās arī šajā procesā. Viņš ir ļoti apzinīgs un rūpīgs.”
Marats izsūta darbu pats.
Mācās klavierspēli pašmācības ceļā
“Maratam ir arī spēcīga interese par mūziku, īpaši, klavierēm. Mūsu mājas kāpņu telpā stāvēja pamestas, saplēstas klavieres. Marats nolēma, ka grib tās izmantot un apgūt klavierspēli. Vien dažas reizes kāda meitene nāca viņu pamācīt, bet līdz ar Covid-19 pandēmijas ierobežojumiem, mācības pārtrūka. Marats bija neapmierināts un nolēma, ka klavierspēli apgūs pats – tik tiešām! Balstoties uz dzirdi, viņš trenējās līdz apguva. Viņam patīk klasiskā mūzika – Mocarts, Bahs, Bēthovens… Arī gleznojot viņš izvēlas klausīties šādu mūziku.”
Ikdienas dzīve kā jebkuram bērnam
“Visādi citādi mūsu dzīve ir gana ikdienišķa – Marata talantu mēs ģimenē uztveram ļoti mierīgi. Marats mācās 5.klasē. Skolā viņš šo to mācas labāk, šo to ne tik labi. Viņam ir lietas, kuras ieinteresē un tās viņš ar neatlaidību apgūst. Pārējās – nākas pamotivēt. Ārpus skolas viņam patīk pavadīt laiku ar draugiem, viņš mīl dzīvniekus un patīk sports – nesen pats iemācījās skrituļslidot. Viņš vienlaikus ir ļoti nopietns, nosvērts un mierīgs, bet tajā pašā laikā ir jautrs bērns kopā ar draugiem.”
Nākotnes plāni.
“Manuprāt, neko jau īsti nevar plānot. Jādzīvo tā, lai jūties savā vietā, baudi katru dienu. Mēs mācām viens otram būt izpalīdzīgiem, atsaucīgiem. Cenšamies mācīt, ka izglītība ir vajadzīga… Iespējams, kādudien, Maratu varētu interesēt arhitekta profesija, bet to jau rādīs vien laiks.”
Lindas komentārs:
Manuprāt, šis ir stāsts ne vien par talantu, bet arī par mērķtiecību. Pacietība, mērķtiecība un gribasspēks ir tas, ko varētu apgūt no Marata.
Un vecākiem, vissirsnīgākais paldies par dēlu! Paldies par to, ka dodat viņam iespēju izpausties un radīt! Neviļus man rodas jautājums pašai sev – mēs saviem bērniem dodam iespēju darīt brīvi? Nedomājot par sasmērētām drēbēm, pagaršotām krāsām un nokrāsotiem galdiem? Viela pārdomām…
Intervija tapusi Lindas Paulauskas blogā www.esence.lv. Seko Facebook un Instagram lapām @esence.cilveku.stasti.