19.04 18:15-20:45
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Laikam jau ne par velti saka, ka, būt par mammu, ir pats grūtākais darbs pasaulē. Beidzot es tam piekrītu.
Iespējams, esat lasījušas manu blogu “Misija - 2 nedēļas bez tētuka”. Dzīve mēdz būt netaisna, un, lai gan minētās nedēļas jau sen kā aiz kalniem, mēs vēl arvien dzīvojam divatā.
Ja pirmajā nedēļā šķita, ka nekas jau nemainās, un esmu ieguvusi daudz brīva laika, tad otrās nedēļas sākumā mans viedoklis sāka mainīties. Pamazām uzkrājās milzu nogurums, pielavījās aizkaitinājums, saspringuma sajūta auga augumā līdz ar zaļo zāli aiz loga. Centos gulēt diendusu ar meitu, otro miedziņu izmantot savām vajadzībām un vismaz stundu pirms došanās nakts miegā atvēlēt vienkāršai atpūtai, darot to, kas man patiešām patīk.
Bet realitātē viss izrādījās daudz grūtāk un “neglītāk”. Rītos ceļos ar paģiru sajūtu – sāpošu galvu, īdošiem muskuļiem (jo jānēsā ir nevien meita, bet arī rati, miskastes maisi, soma un bērns, ejot laukā, utt.) smaguma sajūtu kājās un miegā aizlipušām acīm. Goda vārds, noturēt atvērtas acis, lai redzētu, vai meita nerāpo ārā no gultas, ir viens no grūtākajiem dienas uzdevumiem! Citreiz drošības labad viņu izceļu no gultas, nolieku uz grīdas (par spīti skaļiem protestiem), un paguļu vēl pāris minūtes gultā aizvērtām acīm. Vienkārši lai saņemtos pamosties.
Došanās pusdienas laika miegā kopā ar meitu ir viens no lielākajiem “prieciņiem”, taču, tiklīdz beidzot kārtīgi aizmiegu, mana saulīte nolemj, ka ir pienācis laiks mosties… Arī otrais miegs, kuru pirmajā nedēļā aktīvi izmantoju, lai zumbotu, rakstītu vai darītu citas sev tīkamas lietas, tagad tiek aizvadīts nekustīgi dīvānā pie televizora ar ēdienu priekšā – jo BEIDZOT es varu normāli paēst! BEIDZOT varu… neko nedarīt! Negribās pat blogot, jo ir tik liels nogurums un apnikums, ka grūti saņemties kam nopietnam. Un vakari, kad Ieva guļ ciešajā nakts miedziņā, tiek pavadīti... ēdot! Cepumus, saldējumu, šokolādi – visu, ko nevajadzētu ēst pirms miega. Tad es uztaisu krūzi augļu vai svaigu piparmētru tējas un pasakos sev par to, ka veiksmīgi esmu “uzveikusi” vēl vienu dienu.
Protams, ik pa laiciņam paadu, palasu, daudz staigājam pa lauku – gandrīz katru dienu. Un tomēr – brīžiem viss, ko daru, liekas tāds…samocīts.
Paldies Dievam, savas 3 nedēļas tūlīt būšu izturējusi! Beidzot man blakus būs kāds, ar ko aprunāties, kāds, kuram uz stundu atstāt meitu, lai iepirktos lielveikalā bez steigas un bļaujoša mazuļa ratos. Beidzot varēšu normāli ieiet dušā! Paēst! Beidzot kāds cits nesīs manus tik foršos, ērtos, labi amortizētos, taču – tik sasodīti smagos ratus.
Šajā laikā esmu sākusi iziet uz ielas ar netīriem matiem, izplūdušām acīm, saņurcītā krekliņā un ar cepumiem nosmērētām biksēm kājās. Tā neesmu īstā es!
Un tomēr – man patīk šī Monta. Lai cik nogurusi, es tieku ar visu galā. Un meitiņa ir tik laimīga, dzīvespriecīga un tik labi aprūpēta, kā vēl nekad agrāk. Es patiešām lepojos ar sevi!
Vientuļās mammas – cepuri nost! Un ja vēl nav neviena, kam lūgt palīdzību, kā man šajās 3 nedēļās… Jūs esat varones! Nopietni!
Bet – ko gan aiz mīlestības mēs nedarīsim… :)
Tieši tā! Paldies Tev! 😀👍
Te jau nav par ko apvainoties. Blogs bija visticamāk domāts kā savs pieredzes stāsts un apbrīna cilvēkiem, kuri audzina vieni bērnus, jo tas ir ļoti grūti. Pietam katram ir sava izturības pakāpe utt.
Lai arī ikdienā uz maniem pleciem gulstas visi jautājumi saistībā ar bērniem, tomēr ir neatsverami tie mirkļi, kad var otrs izpalīdzēt, pieskatīt.
Algotā darbā ir vieglāk nekā mājās vislaik ar bērnu. Pienāks laiks, kad būsi gatava palaist vaļā meitu, un tu to pati jutīsi.
Man arī liekas, ka situācijas nav salīdzināmas. Dažas nedēļas ar apziņu, ka tas bērnu tēvs tomēr kaut kur ir un tu neesi vienīgā, kam par bērniem nemitīgi jārūpējas, jāuzņemas atbildība, jānodrošina, tomēr nav tas pats kas vienai audzināt bērnus.
Tam, ka nav visi pēc vienas mērauklas jāmēra, piekrītu. katrai savi limiti un lietas, kas spēj izsmelt spēkus.
Es ik pa laikam uz vairākām nedēļām palieku viena ar bērnudārznieku un bēbīti. Ziemā bija ļoti grūti. Tumsa, apgrūtināta pārvietošanās, grūti pamosties. Tagad vasarā ir daudz vieglāk. Ceļos agri, paspēju visus ikdienas darbiņus. Pietrūkst tikai laika un iespēju atpūtai bez bērniem, pieaugušu cilvēku sarunu ne par bērniem.
Es laikam gluži negribot esmu aizskārusi sāpīgu tēmu. Atvainojos, ja kaut kas no maniem vārdiem nav paticis.
Grūti arī lasītājām izpatikt - viena pārmet, ka čīkst, otra, ka saka, ka tiek galā... Vienmēr kādai kas nepatiks.
Laikam vientuļo mammu pieminēšana tiešām bija nevietā. Vienkārši rakstot neiedziļinājos sīkumos, tā sajutos un tā arī uzrakstīju.
Vēlreiz atvainojos! Un ticu, ka arī jūs tiekat galā. Kaut vai tāpēc, ka nav izvēles. 😉 Turieties! 😉
Man tā nebija, gaidīju dārziņa laiku, jo vairs nevarēju izturēt mājās!
Nav jau arī TIK traki. Bet nu zināms nogurums sakrājas. Droši vien tāpēc, ka viņai visu laiku vajag manu uzmanību. Tad vēl kritieni, paripojušas mantas - visu laiku ir "mammaaaa!!!". Domāju, tas nogurdina visvairāk. Vismaz emocionāli. Ietu dārziņā, būtu tās dažas stundas miera.
Un tomēr - galīgi negribu to dārziņa laiku... Nevaru izturēt atšķirtību ar viņu pat pāris stundas, kur nu vēl dienu... Liekas - kā es atstāšu savu dārgumu! Bet tā noteikti visām. Un tā jau cita tēma. 😀
Blogi ir dažādi, un katrs raksta to, ko vēlas.
Man tās sajūtas esot ar bērniem mājas ne-vienai ir tādas pat kā tev tās 2nedēļas...
Atceros, kad man vīrs bija komandējumā, tad es kā grūtniece ar mazu bērnu diezgan labi tiku galā. Aizvedu uz dārziņu, pie rokas smaga soma, kratijos ar troli uz darbu ziemas salā toreiz. Nelikās tik traki.
Vispār pret pīkstēšanu labi līdz TLC raidījums par piecītēm. Uzreiz visas nebūšanas aizmirstas. 😀
Iepriekšējā blogā uzsvēru to, cik ļoti novērtēju iespēju netraucēti aizvadīt dienas vienatnē ar meitiņu. 😉 Šeit mazliet cita tēma. 😀
Es ar reizēm lasu pašreizējās blogus un nesaprotu, kāpēc tik daudzas nemitīgi vēlas uzsvērt negatīvo. Jāpriecājas par pozitīvo! Bērni tak aug tik ātri. Kopš dzemdībām neesmu kārtīgi gulējusi, bet katrs mazās smaids ir tā vērts.
Jā, paspēju palasīt viņas blogus, tiešām - visu cieņu! 😀
Nesūdzos, tikai padalos ar to, kāda ir mana pieredze. 😀 Kā jau rakstīju, ar visu tieku galā. Tās tikai tādas pārdomas. 😉
Ticu, ka ar 3 bērniem noteikti ir grūtāk. 😀 Izturību! 😀
Agrāk te MK forši blogoja mamma Inga ar 5bērniem, tad viņas ikdienu palasot, es beidzu pīkstēt
Visu cieņu Tev,bet man ir 3mazi bērni. Ok,mans vīrs nav komandējumā. Bet Tava ikdiena citreiz ir mans sapnis