Vidzemes augstiene_2.diena

Ceļojuma apraksta iesākums http://www.maminuklubs.lv/sieviesu-klubs/vidzemes-augstiene_1-diena-265060/. No rīta sagaidām muzeja saimnieci, kas mūs uzcienā ar stipru kafiju, un, atvadījušies no gleznainajām Meņģeļu mājām un drosmīgā Pulgosņa, dodamies uz Ērgļiem brokastot. Tā kā iepriekšējā vakara pieredze kafejnīcā ir veiksmīga, nebaidāmies apmeklēt otru šī paša uzņēmuma kafejnīcu, kas atrodas mazliet pirms viesnīcā esošās kafejnīcas-Rīgas ielā 16. Nav nekāda smalkā vieta, bet arī šeit viss ir svaigs, uz vietas tiek ceptas maizītes, supergaršīgas ir vafeles ar (0,60) un bez pildījuma (0,30), tāpat salātiņi ir svaigi. Vienīgi kafija manai gaumei par vāju. Cenas nav augstas-par visiem samaksājam aptuveni 9 eiro, bet tur ir gan kūkas, gan salāti, gan dzērieni, pat plovs (makšķerniekam dikti gribējās ēst pēc padarītā darba:)). Šeit droši var ienākt, ja gadās braukt garām.

Tā kā ārā saule jau plkst. 10 svilina kā traka, gribas nopeldēties vai vismaz kājas pamērcēt vēsā ūdenī. Dodamies uz nepilnus 10 km attālo Jumurdas muižu. Tā atrodama, braucot pa Ērgļi-Jaunpiebalga autoceļu. Muižas teritorija, tās parks, pagaidām vēl neatjaunotā pils un atjaunotā ūdenssūkņa māja kā arhitektūras pieminekļi šobrīd atrodas Vestienas aizsargājamo ainavu statusā. Kaut arī pils vēl tikai tiek renovēta, pārējās muižas ēkās atrodas atpūtas komplekss ar viesnīcu, pirti, konferenču telpām utt. Todien (ceturtdienā) atkal muižā tika rīkotas kāzas, bet mums atļāva pastaigāties pa teritoriju. Sākumā bijām plānojuši šeit paēst, bet labi, ka paēdām Ērgļos, jo, izrādās, kafejnīca vasarās no malas cilvēkus neapkalpo-komplekss vasarās strādā tikai kā dažādu pasākumu vieta. Iepretim pilij atrodama publiskā peldvieta.

Tur ierīkotas gan pārģērbšanās kabīnes, gan soli ar galdiem.

Jumurdas ezers it kā nav dziļš (vidējais dziļums ap 2,5 m), bet man netīk ezeri, kur uzreiz jau pie krasta ir jūtams dziļums. Šeit tas tā nebija. Dziļš tas kļūst pakāpeniski, bet man nepatika pie peldētavas novietotie bluķīši, kuriem mazā visu laiku kāpa virsū un pāri, tā riskējot nokrist uz akmeņiem un sasisties. Arī ūdens nebija tīrs, jo gultne bija diezgan duļķaina-ejot iekšā ezerā, ūdenī pacēlās dažādi melnumi, tādas kā dūņas. Bet arī tas todien netraucēja vēlmei atvēsināties. Un pats ezers, protams, skaists, tajā saskatāmas arī vairākas salas.

Tālāk mūsu ceļš ved pa to pašu Jaunpiebalgas šoseju, uz Inešiem, kur atrodama Vecpiebalgas muiža (17.gs.) un tās parks. Starp citu, šī pati muiža ir prototips Slātavas muižai, kas aprakstīta brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki". Muižai ir sena vēsture, tās parkā atrodas daudz eksotisku augu. Ap parku vēl saglabājies laukakmeņu žogs. Taču neko sīkāk mums nevar pastāstīt, jo gids ir aizņemts ar citu grupu. Pašā muižas ēkā šobrīd atrodas gan pasts, gan frizētava, gan porcelāna galerija u.c. Vecpiebalgas muižā izvietoti porcelāna izstrādājumi, suvenīri, dažādi trauki, vāzes, šobrīd tik populārās "pītās" vai "adītās"krūzes. Protams, trauki gan ar Mērnieku laiki tēliem, kā, piemēram, Ķencis , gan ar skaistajām Vecpiebalgas ūdensrozēm. Krūzīšu cenas vidēji 14 eiro. Bija arī ļoti skaista vāze, vidēja izmēra, bet nožēloju 45 eiro. Nu glīta un romantiska izskatījās ar maigiem ūdensrožu attēliem. Un visādi mazi suvenīri, arī ledusskapja magnētiņi par 2 eiro. Galerijā arī iespējams izvēlēties kādu neapstrādātu trauku pēc izvēles (nopirkt, precīzāk), pašam to apgleznot un tad jau sarunāt, kā to saņemt, kad trauks būs apstrādāts. Šeit apgleznotie darbiņi tiek piegādāti arī Rīgā. Visas galerijā apskatāmās/iegādājamās lietas tiek ražotas Latvijā vienīgajā porcelāna fabrikā, kas atrodas pāris simtu metru no muižas. Sazvanām gidi (un ne tikai) Sanitu, lai vienotos par ekskursijas fabrikā laiku. Mums kādu pusstundu bija jāpastaigājas pa muižas parku, līdz satiekam Sanitu pie ēkas, kas tieši pretī Inešu pamatskolai. Ēka absolūti neizskatās pēc fabrikas, kā varētu cerēt un gaidīt. Kādreiz, muižas laikā, ēkā atradās pienotava. Sarkano ķieģeļu ēkai ir sena un raiba vēsture, bet šobrīd ēka pamazām tiek atjaunota, lai fabrikā strādājošiem būtu komfortablāki apstākļi. Uz šejieni pēc Rīgas Porcelāna fabrikas slēgšanas tās direktors pārcēlis ražotni, saglabājot un pilnvedojot šī smalkā materiāla  izstrādājumu ražošanu. Visa ekskursija ir kā mazs ceļojums porcelāna vēsturē, kuras laikā uzzinām, kur radās porcelāns, kā tas nokļuva Eiropā, pret ko tas tika iemainīts. Izrādās, ka porcelāns tika svaru kausos likts pret zeltu. Tāpēc porcelāns tika pie sava nosaukuma 'baltais zelts'. Šodien laikam tāda svēršana nebūtu īsti adekvāta, bet toreiz mūsējie, eiropieši, uzskatīja, ka porcelāns ir tā vērts, jo neviens jau arī nezināja, kā tas tiek iegūts. Vai zinājāt, ka porcelāna pamatsastāvs ir baltie māli? Liekas dīvaini, ka mālu varēja likt pretī dārgakmeņiem, bet līdz pat 17.gs. porcelāns bija liels retums, tādēļ tiešām maksāja bargu naudu. Kā eiropieši atrada tā ražošanas noslēpumu? Īsti jau alķīmiķi neko neizgudroja, -gluži vienkārši benediktiešu mūki nozaga tehnoloģijas aprakstu un izejvielu paraugus no Ķīnas. Pēc tā Eiropā gāja vaļā sacensība, kurš pirmais atradīs izejvielas. Un laimīgie bija vācieši, precīzāk, Meisenes iedzīvotāji. Tādēļ arī šodien zināmākais ir Meisenes porcelāns. Iesākot ekskursiju, tiekam lūgti katrs ieliet ģipša formītē škidro masu, kas ir baltais māls sajaukts ar ūdeni (proporcijas gan nestāstīja). Šeit, Piebalgā, tiek izmantots no Anglijas pasūtīts kaula porcelāns, kas ir vidējas cietības, baltā krāsā, jo pircēji tādu izvēloties labprātāk kā pelēcīgās vai piena nokrāsas porcelānu.Kamēr esam izgājuši visu porcelāna vēstures ceļu no tā dzimtenes Ķīnas, arī mūsu veidojumi ir sākuši cietēt, tādēļ ir iespējams tos no formītēm izņemt.

Tas ir mazs uzpirkstenītis/suvenīrs kā kaķis. Tagad, lai tas būtu gatavs pārdošanai, tas vispirms jāapstrādā, katru lieko stūrīti nomazgājot, nokasot šuves (krūzēm it sevišķi), tad jāgaida, kad atkal izlietā lieta ir nožuvusi. Tad to var likt krāsnī, kur temperatūra ir 600-800 grādi, Tad var klāt glazūru, pēc kā atkal ir apdedzināšana. Nu jau darinājums vairs nav blāvs, bet gan spīdīgs. Tad, ja ir paredzēts, darinājums tiek apgleznots un tam tiek piešķirta pazīšanās zīme, pēc kā atkal tas nonāk krāsnī (šoreiz jau 1300-1500 grādos). Viss, darbs gatavs, droši var likt trauku mazgājamā mašīnā, mazgāt ar švammi utt. Porcelāns jau vispār ir ļoti izturīgs materiāls, kaut arī smalks un it kā trausls. Tam noteikti ir jābūt caurspīdīgam. Es nevaru 100% apgalvot, ka Piebalgā darinātās, piemēram, lielās krūzes (foto ir redzama  forma lielo krūžu izliešanai)

 

man patīk, jo uzskatu, ka no porcelāna darinātām lietām ir jābūt smalkām un tādām kā ne ikdienā lietojamām. Bet skatoties uz meitenēm, kas katru lietiņu apčubina, aptīra, apslauka, īsāk sakot, viss tiek darīts tikai ar rokām, saprotu un novērtēju porcelāna cenu. Un porcelāns, to dedzinot, zaudē vismaz 20% masas.

 

Kaut arī pilnu porcelāna rašanās ciklu neredzējām (apgleznošana, apdedzināšana), tik un tā vismaz ir priekšstats par šo skaisto, trauslo brīnumu. Ekskursijas cena -2 eiro/personai vai minimālā samaksa 10 eiro. Mazai tikmēr tika dota iespēja paspēlēties ar atgriezumiem, kas pārsteidzoši viegli lūza rokās un kuri pēc tam atkal tiks sajaukti, izveidojot masu jauniem mākslas darbiem.

 

Varat iedomāties, kādi izskatījāmies pēc šiem darbiem-drēbes krītainas, kājas un rokas, un mute mazajai-viss balts. Saņēmuši dāvanā mazos uzpirksteņus-kaķus (ne savus izlietos, jo tie jau vēl jāapstrādā), steidzam uz pavisam tuvu esošo Ineša ezeru. Šeit var gūt papildu info par porcelāna ražotni Latvijā. http://www.porcelanadarbnica.lv/

Bet mēs ''laižam pelst". Inesis ir otrs lielākais ezers aiz Alauksta Vecpiebalgas novadā. Ļoti ainavisks. Tam ir arī 7 salas. Ja Porcelāna fabrikas gide nebūtu pastāstījusi, kā piekļūt pie ezera, mēs nemūžam to paši neatrastu. Visapkārt Inesim ir privātīpašumi, bet viens ceļš ved uz publisko peldētavu. Zīme gan, kas par to vēstī, nav redzama ceļa malā, bet gan novietota dziļāk iekšā mežā. Kaut kādi brīnumdari:) Bet peldētava ir ierīkota kā ''pie cilvēkiem''-ar pārģērbšanās kabīnēm, piknika vietām, bērniem rotaļu laukumu, vietu automašīnām, ļoti plaša un ērta. Cilvēku ir ļooti maz-tikai 1 ģimene, kaut ārā ir ļoti karsts. Feini. Metamies pārbaudīt šo ūdeni. Ieiešana ir lēzena, bet grunts ir ar akmeņiem. Jāpierod. Sanāk atkal sajūtu taka:) Bet ūdens ir brīnišķīgs-tīrs, atsvaidzinošs.

 

Super! Man ezeru peldes ir vismīļākās - ainaviskuma un  klusuma dēļ.

Nu atguvuši tīrību un svaigumu, varam doties uz pēdējo apskates objektu. Bez tā Vecpiebalgu nevar pamest-brāļu Kaudzīšu memoriālais muzejus ''Kalna Kaibēni" ir vecākais muzejs Latvijā. Atrodams apmēram 3,5 km no Vecpiebalgas jeb nepilnus 9 km no Inešiem (GPS: 57.0280, 25.7223). Ceļš vijas kā serpentīns, augšā-lejā, pļavās ganās gotiņas, kas atkal un atkal izsauc Terēzes ''MŪ-MŪ"". Bet apmaldīties nevar, jo ik pa laikam ir novietotas zīmes, kas pavēsta, cik tālu vēl esat no abu dižgaru mājām. Tajās glabājas  daudz oriģinālu lietu no ģeniālā latviešu pirmā romāna "Mērnieku laiki'' autoriem.  Muzejā ir iespējams apskatīt toreiz, 19.gs.!, iebūvētus skapjus, kuru ideju brāļi bija noskatījuši Vācijā, fantastiski greznu žalūziju no Francijas, kaut Matīss uzskatījis, ka viņu mājas logiem neko nav jāklāj priekšā. Brāļi bija lieli ceļotāji, pabijuši daudzās valstīs, galvenokārt kājām. Fenomenāli! Toreiz, tik senā pagātnē, apceļot tik daudz zemju, bet tieši tāpēc viņu skatījums uz pasauli bija tik plašs, ko var sajust arī rakstītajos darbos un aforismos, kurus ik pa laikam citē muzeja gids Aivars. Feins kungs, kurš ar lielu humora devu vadā mūs pa telpām, stāstīdams dažādus "pekstiņus" un iepazīstinādams ar brāļu dzīves gājumu, personīgajām mantām un darba gaitām.

Tā kā brāļi bijuši arī skolotāji, gids liek bērniem uzminēt, kas atradies lielajā kastē bērniem, nākot uz skolu.

Tāpat viņš pastāsta, kāds soda mērs bija jāizcieš, ja bērns nebija kārtīgi izmācījies vai kā citādi sagrēkojies. Tā kā gids pats ir bijis skolotājs, viņam šī tēma, varēja redzēt, ir ļoti tuva:)

Izstaigājuši māju, dodamies dārzā, kur pats Matīss Kaudzīte bija sastādījis veselu augļu dārzu-gan dažādas ābeļu šķirnes, gan 1000 zemeņu stādu, gan avenes u.c. To, ko nevarēja apēst un izlietot mājas vajadzībām, veda uz tirgu vai atdeva pārpircējiem. Gids jau stāsta, ka Vecpiebaldzēni vienmēr pratuši tirgoties, un, demonstrējot piemēru, sāk mani un manus bērnus lielīt, paralēli mēģinot ielikt rokās sabojātu ratu riteni:)

Dārzā arī apskatāma liela, dziļa bedre, kas it kā radusies pēc bumbas sprādziena. Mājai apakšējie logi arī esot izbiruši, bet augšējie esot saglabājušies no pašu Kaudzīšu laika.

Taču pati īpašākā vieta dārzā ir pretī verandai, tādā kā mežiņā. Tur esot ādere, krustpunkts, kur vieta dod lielu enerģijas pieplūdumu, tur raisās domas, tur ir iespējams radīt! Un to arī Reinis Kaudzīte dara, jo tieši šajā vietā tikuši sarakstīti visi viņa aforismi un citi darbi. Jātic vien ir, ka vieta ir īpaša, jo kokiem, kas tur aug, ir 3 galotnes!!! Neticiet? Aizbrauciet un pārbaudiet!

Protams, dārzā izvietotas Mērnieku laiki tēlu koka skulptūras. No mājas, Kalna Kaibēniem, var pārlūkot apkārtni uz leju, kur atrodas mājas Lejas Kaibēni:)

Visa vide, saglabājušies memoriālie priekšmeti, atrašanās vieta ļāva iejusties un mazliet ''pieskarties' 19.gs. ikdienai. Un paldies, protams, tik foršam gidam.

Nu jau ceļojums iet uz beigām, vienīgais, kas vēl jāizdara, pirms pametam apkārtni, ir pelde Kāla ezerā. Pagājušā reizē mēs to īsti neizbaudījām, tāpēc šoreiz atgriežamies. Pie Kāla ir vietas, kur var piebraukt. Mēs bijām šeit http://www.madona.lv/turisms/lv/viesu-majas?57

ērta piebraukšana, iekārtots. Kāls ir ļoti, ļoti skaists ezers. Kaut arī mazāks par Inesi, tik un tā šķiet milzīgs. Tas atrodas Vestienas pagastā. Ezerā ir 5 salas, bet 3 no tām ir liegums. Daudzi airējas līdz salām, bet izkāpt uz tām nedrīkst. Šis dabas liegums ir viena no pirmajām aizsargājamām teritorijām Latvijā (1927.) Uz salām ir atrodami reti augi, neskarti meži. Bet kas interesanti-lielākā sala, Tolkas sala, ir gandrīz 17 ha liela. Manuprāt, milzīga. Dažas salas var saskatīt no krasta.

Mēs baudām vakara peldi šajā gleznainajā ezerā, lai dotos mājup. Foršs šis ceļojums bija! Pārliecinājos atkal, ka Vidzemes augstienes reģions ir skaistākais Latvijā! Atklājiet arī jūs to! Uz tikšanos, jo mēs noteikti tur atgriezīsimies atkal!