27.05 15:40-16:30
Nodarbības citā laikā
Izpārdots
Vecvecāki mūsu ģimenē nav atbalsts.
04. Aug 2014, 11:03
Māmiņu klubs
Māmiņu klubs
Par to kā ir citās ģimenēs es lielākoties uzzinu no māmiņu kluba (draudzenēm vēl bērnu nav). Un protams to redzu arī ārā-vectēvs pastaigājas ar bēbīti, te vecmamma dvīņu ratus stumj. Mamma noteikti pa to laiku paguļ vai dara ko sev tīkamu, varbūt māju pievāc. Protams esmu šeit izlasījusi arī šausmu stāstus par to cik indīgas mēdz būt vīrenes, bet šoreiz ne par to. Šoreiz parunāsim par vecvecākiem-cik daudz ir pieklajīgi gaidīt no viņiem palīdzību un atbalstu, cik daudz būtu jāiesaistās vai tieši pretēji-nav jāiesaistās?
Būtībā jau grūtniecības laikā man dziļi sirdī bija iesakņojusies doma, ka pa lielam ar visu pašiem būs galā jātiek. Nebūs nekādas situācijas, kad abi divi gribam aiziet uz kino, pasauksim vecmammu (manu vai vīra mammu), un tā mazo pieskatīs kamēr jaunie pavada laiku divatā. Par to es varēju pat necerēt. Ne tapēc, ka mēs nedzīvojam vienā pilsētā(viena ome stundas braucienā, otra divu), bet tādēļ, ka tās attiecības mums nav tādas, lai vispār par ko tādu runātu. Okei, manai mammai iedotu paskatīties, bet viņa mazmeitu neskatītos! Atstātu vienu istabā, un darītu savas lietas, kad apniktu "krāmēties" pirmās pāris minūtes. Viņa ne mani, ne māsas nav auklējusi. Vienmēr to ir darijis kāds cits. Un tik izmisusi pēc atpūtas es neesmu, lai apdraudētu sava bērna dzīvību un veselību, atstājot cilvēkam, kas visu palaidīs pašplūsmā. Vīra mammai savi darbi. Pat tad, kad atbraucam ciemos, reizēm gandrīz visu dienu nosēžam vieni viņas mājās, un viņa pat neatnāk tik pat kā. Un lai cik paradoksāli tas nebūtu-vecmammas ir sajūsmā par mazo, pirmās 10 minūtes smaida, mīļi runājas, un tas arī viss . Tas liekas tā dīvaini-te tu neprātīgi mīli savu mazbērnu, bet tajā pašā laikā tev nav laika viņam, tu nezvani un neinteresējies par to kā tad iet utt. Tāda situācija, kad darbi nesakrīt ar vārdiem. Un tas man ir skumji, jo redzu, ka meita mīl tikai mani un vīru, ieraugot vecmammu viņa nav sajūsmā, bet uztver kā kaut kādu svešinieku, lai arī aizbraucam ciemos nereti.
Oi, reizi 1 - 2 mēnešos 😀
Atkal šī tēma, kurā man ir daudz sakāmā, bet nav laika izplūst garās runās 😃 Mūsu omes ir 270 - 300 km attālumā. Manai mammai 60+ gadu, viņai bail palikt ar mazbērniem divatā - vienreiz meitu pieskatīja pāris stundas zīdaiņa vecumā, aizgājām ar vīru uz kino. Pārnākot sapratu, ka tā bija pirmā un pēdējā reize - meita 10 minūtes esot bļāvusi, mammai asinsspiediens augšā, nervi beigti - nē, viņai tādu stresu nevajag, netiks galā. Vīra mātei ap 50, medmāsa, spēks ir, bet, kopš viņi mums ir 2, ciemos bijusi kādas 2 vai 3 reizes 9 mēnešu laikā. Pieskatījusi 3 reizes - uz dažām stundām. Mazdēls, redz, nav gana labs - grūtāk iemidzināt kā māsu, skaļāk bļauj utt. Pati janvārī piedāvāja 1 - 2 reizes mēnesī atbraukt ar sīkajiem pasēdēt, lai varam kur iziet, nu... ir augusts 😀 Braukusi kopš februāra sākuma nav vispār, paši jūlijā aizbraucām, 1 reizi 2 nedēļu laikā tikām izskriet uz ķinīti. Arī tas stāsts, ka abi vecvecāki daudz strādā, mazbērnus dienā pačubināja minūtes 10 un gulēt vai spēlēt datorspēles (opis). Bet mēs 300 km braukuši... Redzu, ka citām iet vēl draņķīgāk, bet manā draudzeņu lokā vien tie pozitīvie piemēri, kad ģimene savāc sīko pat uz nedēļām (3 - 4 gadnieku), senči atpūtušies un laimīgi. Mūsējos ar ak jau vecumā, kad paši visu darīs, gribēs, bet vai es tad gribēšu viņu palīdzību, nezinu... Gaidu, kad puika samazinās prasības, tad meklēsim SOS auklīti.
Maniem bērniem diemžēl neviens pats vectēvs nav palicis, bet ja būtu, tad no viņiem būtu daudz lielāka jēga un sirdsmiers kā no omām. Sīkučiem ir 2 vecmammas un 2 vecvecmammas. Mana mamma - viņa man nāk un palīdz, tepat bija piena sastrēgums, jāskrien pie ārsta. Viņa man sēdēja ar abiem bērniem. Bet tajā pašā laikā viņai patīk man iedzelt. Nobīda tekstu, ka es sastrēgumu simulējot, jo negribot bērnu ar kŗūti barot, esot nevis pie ārstiem jāskraida bet ķimeņu tējas jādzer, priekškam vispār bērnus dzemdēju, kāda viņiem imūnsistēma būšot, slimošot vienā slimošanā un tā tālāk un tā jo projām...Vīra māte- tas ir kroņvariants, seriāla cienīgs😤 Pa šo laiku (7 gadi) viņa pie mums ir atbraukusi vienu reizi (paldies Dievam) nedēļu pie mums nodzīvoja vārtoties pa gultu 24/7 (nepārspīlēju) uz to laiku jau gaidīju otru mazo un vajadzēja aizlidot pie ārsta. Palūdzu pieskatīt Reivenu. Ko jūs domājat -bērns pieskatījās pats, kamēr šī skatījās Smurfus. Vai vēl labāk -vīra brālim bija dz.diena, nākamā dienā šī izvelk no ledusskapja pāri palikušo kūku un ķeras klāt, Reivens ieraudzīja un prasīja kūkas gabaliņu uz ko atbilde, tev nepienākas, tu jau vakar dabūji...Tagad, kad braucu mājās no slimnīcas viņa man zvana un prasa kā jūtos, es tiko pavēru muti lai atbildētu, bet šī man tūliņ sāk stāstīt par to cik viņai kāzas izmaksās un kāda viņai kleita...Man uz to brīdi gribējās lamāties mātes valodā....Vecvecmammas. Vīra vecāmāte bērnus mīl, lai gan mēs esam karojušas un tā pamatīgi. 76 gadi bet skrien pa lauku ar Reivenu tā ka kājas pie dibena vien līp. Pati piedāvās palīdzēt. Mana vecmamma bērnus neieredz - puikas vēl kaut kā panes, meitenes nepanes nemaz. Ar to viss arī ir pateikts. Bet vispār man riebjas kādam kaut ko prasīt, es labāk pati kaut kā tikšu galā, jo bieži vien no tiem palīdzības sniedzējiem dzēlības vien lido. Diemžēl, bet tā nu tas ir. Es neuzskatu, ka viņiem būtu pienākums pieskatīt bērnu, bet kādu reizi jau varētu piedāvāties arī paši to izdarīt. Es zinu tādas vecmammas kas vispār vecākiem bērnus atņem un ir tādā sajūsmā, ka var mazos pieskatīt un ir tādas, kas izvarīsies kā nu vien māk.
Vienkārši skumji palika, ka tā mums ir. Neko negaidu, sen jau esmu pieņēmusi, ka viss ir vienai. Mana māte nebūs tā, kas kaut emocionāli palīdzēs. Ja jau grūtniecības laikā deva man stiept smagas somas, un citreiz varēja vienkārši mēnesi nezvanī(ja es nezvanu 1.), ja nevajadzēja no manis naudu vai kāda cita veida palīdzību!
Tas mazliet jocīgi, ka mīlestību neizrāda darbiem, bet mans uzskats par šo tēmu ir, ka vecvecākiem nav pienākums pieskatīt, auklēt savus mazbērnus, ja paši uzstāj, ka ļoti vēlas, ok. Manējās omes ļoti mīl, bet attālums, darbi un iespējams, ka ar laiku, kad mazā paaugsies.