Vai pusaudzim jāļauj būt atšķirīgam?

Pusaudžu vecums ir tas laiks, kad tīnis vēlas būt atšķirīgs, taču aktuāls ir jautājums, vai mūsdienu sabiedrība tam ir gatava?

Fotogrāfs Aleksejs Belokopitovs, divu dēlu tētis stāsta, ka bērnībā pats sapņoja par drediem, tāpēc dēla izvēli saprot un atbalsta. Tam pievienojas arī matu un dredu meistare Sanita Drīle, sakot, ka pusaudža gadi ir laiks, kad izpriecāties un ļauties trakajam.

Par to, cik viegli vai grūti būt atšķirīgam stāsta arī modes blogeris, androgīnais modelis Jaroslavs Barišņikovs, kurš tiek uzskatīts par skandalozu personību, jo pārsteidzis Latvijas sabiedrību ar savu neparasto izskatu un uzdrošināšanos. Jā, Jaroslavs mēdz sabiedrībā doties augstpapēžu kurpēm kājās, tādējādi visus šokējot. Modelis atzīst, ka viņam bijuši konflikti ar vecākiem, kuri līdz galam nav izpratuši, kāpēc dēls ģērbjas tik dīvaini.

“Es to nosauktu par ļoti labu skolu, iedzīvojoties dažādos tēlos,” savā pieredzē dalās Jaroslavs Barišņikovs. Viņš centies vizuāli paspilgtināt to, kas notiek galvā, piebilstot, ka, viņaprāt, būtu nejēdzīgi ierobežot jauniešus, kuri iet skolā. Jaunietim galvā notiek juceklis, pirmā mīlestība, ideju paušana, un tam visam jānotiek skolā, jo pēc tam, nonākot lielajā tai var nebūt gatavs.

Runājot par pusaudžu vēlmi atšķirties, Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatikas klīnikas psihoterapeits Artūrs Miksons to skaidro ar identitātes meklējumiem, jo sevišķi dažādu imidžu pieņemšana, konkrēta apģērba vai frizūras pieņemšana par savējo, kas visbiežāk nes līdzi savu filozofiju un mēģināšanu saprast, kas es esmu.

Privātās sākumskolas Domdaris direktores pienākumu izpildītāja Māra Kāle, diskutējot par atšķirīgo, uzsver, ka, viņasprāt, tas var sākt traucēt tajā brīdī, kad diskomforts rodas pašam skolēnam. “Mana līdzšinējā pieredze gan liecina, ka nevienam nekad nav traucējis, ka klasē sēž kāds panks vai skolēns ar grebeni, jo mācību process ir un paliek mācību process,” pieredzē dalās M. Kāle.

Artūrs Miksons dalās pieredzē, ka, atnākot uz konsultāciju, vecāki visbiežāk sākumā jautā, ko viņiem darīt? Speciālists saka, ka darīšana, lai tā būtu tetovējuma veikšana, dredu pīšana vai jebkas cits, viņaprāt, ir pēdējais solis. Sākumam jābūt vecāku ieinteresētai sarunai ar bērnu nevis noliegšanai jau pašā sākumā.

“Ļoti bieži pat pusaudžiem var novērot, ka gadījumā, ja jautājums ir atvērts, taču tiek sniegts laiks pārdomām, pusaudzis pārdomā,” no pieredzes zina stāstīts A. Miksons.

Viņš skaidro, ka to var attiecināt uz jebko, sākot ar mācībām, beidzot ar draugu izvēli, imidžu un intīmajiem jautājumiem, jo ir svarīgi, kā vecāki uz šo jautājumu reaģē.

Jaroslavs Barišņikovs: “Konservatīvie vecāki un skolotāji uz mani skatījās greizi un mani glāba vien tas, ka labi mācījos, un visi to norakstīja uz fāzi, ka man tas pāries, savukārt es, to izdzirdot, apgalvoju, ka palikšu tāds, kāds esmu.”

“Ja bērnībā jau ir bijuši aizliegumi, tad bērns nākotnē nekonsultēsies ar vecākiem, bet gan savus plānus īstenos, viņiem par to neko nesakot”, sarunas noslēgumā piebilst A. Miksons.