Vai Jūs ticiet zīmēm?

Reizēm notiek tā, ka šķiet-skrien kaut ar galvu sienā, bet nekas nesanāk. Un pat ja tiešām iegūsti to kāroto, vēlāk pats atsakies no tā visa, un pūles ir bijušas veltīgas. Bet patiesībā bija taču tik daudz zīmju, kas tevi vislaik bremzēja, sakot:"Nē, tev to nevajag!"

Mans stāsts par tēmu "ieklausīšanās zīmēs".

Vai ir kādreiz bijis tā, ka tev ir kaut kur jātiek, bet kā gadās, kā ne, tieši visi cilvēki, kas varētu pieskatīt tavu bērnu tieši tajā dienā un stundā nevar, netiek. Nekas, ejam tālāk! Dodamies ar visu bērnu kopā, bet kā izrādās...še tev! Noguli četrus modinātājus, absolūti neko nedzirdot! Toties kā meita gultā bez skaņas pieceļas kājās, to gan mamma dzird, bet modinātājus ne! Mistika! Nekas, tas mani neattur. Saucu taksi, lecam drēbēs, skrienam, braucam bez brokastīm. Tas nekas, ka ārā lietus līst. Esam klāt, bet nevaram atrast īsto ēku. Maldāmies pusstundu. Šķiet, ka vadītājs ir piemeties. Tas nekas, ka ārā līst. Mums ir lietus plēve ratiem, man lietussargs.  Un beigās, ka šķiet, jā tu esi ieguvis, ko vēlējies, bet nē-vēl ir šķēršļi. Tā vien šķiet, ka tas ir kaut kāds mistisks spēks, kas tevi tur majās.

Ticiet zīmēm?