Vai drīkst dusmoties?

It kā aiz loga spīd siltā pavasara saulīte un būtu jāpriecājas par jauko laiku un dabas mošanos, bet mans garastāvoklis šodien ir zem nulles. Ir tāda sajūta, ka gribās kliegt, bet darbā mani nesapratīs.

Tie, kas seko līdzi maniem blogiem, zina, ka man bērniņš ir citādāks un viņam ir noteikta invaliditāte. Kā jau būdama apzinīga un pedantiska, laikus jau sagatavoju dokumentu kalnu, ko nosūtīju uz VDEĀK, lai tiktu pagarināta bērna invaliditāte, jo par to naudiņu bērnam varam nodrošināt viņam nepieciešamās nodarbības un procedūras.

Pēc vesela mēneša saņēmām vēstulīti no VEDĀVK , ka nepieciešami papildus psihiatra un psihologa slēdzieni un atzinumi. Un te sākās mani dusmu izvirdumi: ‘’Tiešām! Vajadzēja veselu mēnesi, lai izlemtu un uzrakstītu vēstulīti, ka jāveic papildus izmeklējumi.’’ Vai tiešām to nevar vecākiem paziņot laicīgi, lai laicīgi varam veikt pierakstu pie šiem speciālistiem un pilnvērtīgi varam saņemt naudiņu!?’’ Otrs dusmu cēlonis: pieraksts pie šiem ārstiem. Psihiatri pieņem tikai Gaiļezerā, Juglas ielā. Pie klīniskā psihologa uzreiz neraksta, jo jābūt nosūtījumam no psihoterapeita par tā nepieciešamību un es ar saviem argumentiem, ka man prasa Invaliditātes piešķiršanas komisija - varu skriet sienā.

Rezultātā, ja es gribu valsts apmaksātu vizīti, man jāgaida pusotrs mēnesis un pēc tam cik vēl būtu jāgaida pie klīniskā psihologa. Un te man radās jautājums: ‘’Jūs ņirgājieties par mani? Es izklausos pēc miljonāra?’’. Bet ja es eju par savu naudu - jā lūdzu kaut vai rīt. Viena vizīti maksā 42 eiro plus vēl ceļa izdevumi, pie katra jābrauc divas reizes, jo redziet pirmajā reizē izvērtē un otrā reizē jābrauc pēc atzinuma/slēdziena. Un ko man tagad darīt, kur ņemt tādu naudu? Pelnītājs esmu tikai es un alga nav diez ko liela. Tad nu laikam nekas cits neatliek, kā  likt kaunu pie malas un jālūdz palīdzība vecākiem.

Lūdzu atvainojiet par manu ‘’pozitīvo ‘’ blogu. Gribējās izkratīt sirdi. Nu ir palicis nedaudz vieglāk un gan jau ar visu tikšu galā!

(Foto no delfi.lv)