Tik ļoti nepieciešamais restarts mammai Baltvillā

Tik ļoti nepieciešamais restarts mammai Baltvillā

14. Apr 09:15 ViKrEm mamma ViKrEm mamma

Man jau šķita nu kad, kad es spēšu tā izgulēties no vakara līdz rītam, nemostoties ik pēc pus stundas... Pēdējā laikā, nu jau izteikti gandrīz mēnesi, ir sanācis dzīvot pastāvīgā stresā, ko sarūpējuši "Gudrie prāti valdībā" nostopējot man tik ļoti nepieciešamās zāles. Bet šoreiz stāsts ne par šo, par ko daudz skaistāku... Pieļauju, ka šo stresu lieliski jūt arī mūsu mazākā meitiņa un viņa to izrāda nakts stundās mostoties ik pēc pus stundas. Un punkts uz "i" tam visam - vēdervīruss, kur domājām, ka esam vienkārši kaut ko ne to apēduši, bet nē, izrādās, ka tas ir bijis vīruss - vienam ģimenē ļoti vieglā formā, citam smagākā, bet no hospitalizācijas atkal kārtējo reizi esam veiksīgi "izsprukuši". Iedomājieties, piektien saņemu zvanu no vīra, pa dienu mēs reti sazvanāmies, jo ļaujam darīt mierīgi katram savas lietas, nevis "pļāpājam" pa telefonu. Tad nu jau zvans vien lika noprast, ka tas ir kaut kas svarīga un lūk vīra teksts:" Tev ir kontā kādi 50eiro? Es Tev vakarā atdošu." Es saku:"Jā, ir." Un tad atkal vīrs:" Pasūti sev viesnīcu, lai vari kārtīgi izgulēties un atpūsties no visa, mājās es tikšu ar visu galā pats..."

Tad nu vienojāmies, ka atpūtā tomēr braukšu sestdien, lai sānāk tā kārtīgi un no sirds. Parasti, man bieži vien ir tā, ka sirds jūt to, kas man ir vajadzīgs un šoreiz sirds man vēlēja meklēt Pierīgas pusē, tuvāk mūsu mājām, lai tas būtu tā rokas stiepiena attālumā, ja nu kas - 20km rādiusā, šoreiz Baltvilla Baltezera krastā. Booking.com pasūtīju numuriņu, par ļoti pieņemamau cenu. Zināju, ka Wellnes centrs viņiem nav, bet šoreiz man tā nebija prioritāte. Kaut kā līdz šim biju domājusi, ka šeit nu būs "pa dārgo", šeit būs daudz cilvēku un burzma, bet nekā no tā visa. Lieliska sagaidīšana jau ierodoties - laipna apkalpošana, smaidīgi cilvēki un nekādi "āķi", vai neizdarības, ko esam piedzīvojuši pēdējā gada laikā citur viesnīcās, vai arī restorānos Latvijā. 

Tās mammas, kuru ikdiena ir mazi bērni, vai arī bērni vairāk kā trīs, mani lieliski sapratīs, kad stāstīšu, ar ko es sāku savu miera ostu... Ar dušu... ar dušu, kurai nav laika limita, kad Tev neviens fonā neraud un nebļauj, kad Tev neviens pēkšņi never durvis un nesaka "mammīt man arī vajag...". Tu vienkārši baudi elementāru lietu kā dušu, stāvot zem tekoša ūdens un baudot... Viss tīrs, smaržīgs un pats galvenais, Tev apkārt valda klusums, miers.

Tad iekārtojos lielā, milzīgā gultā, palienot zem segas, atvelkot elpu, iztiepjot kājas un nesatraucoties, ka tur citā istabā kāds raudās, kāds kaut kur kāps, kāds strīdēsies... Es esmu viena, pati ar sevi un pārsteidzoši, ka arī ārpus istabiņas koridorī ir patīkams klusums, kas beiži vien citās viesnīcās nav, ir dzirdami trokšņi, bet šeit, man patika miers. Nedaudz atvelkot elpu, nolēmu doties vakariņās viesnīcas restorānā ar skatu uz ezeru, stiklotajā terasē bija patīkami silts, lai arī nodrošinājos ar silto jaku, bet šeit tiešām bija patīkami silts. Pēc viesmīļa ieteikuma nolēmu baudīt zupiņu, tā bija īstā un baudīju katru karoti. Droši vien sapratīsiet, ka 24/7 esot ar bērniem un, ja  divi no tiem mazi, arī katra maltīte jau šķiet ikdiena un "konvojs", jo Tu jau pats gatavo, nevis to, ko Tu vēlētos, bet gan to, kas ir visātrāk un visvienkāršāk. Tad, kad vieglās vakariņas nobaudītas un "Valmiermuižas" alus glāze izdzerta, devos atpakaļ uz numuriņu, lai atkal baudītu dušu un tad jau milzīgo gultu man vienai ar TV fonā, tiešraidi LČ florbolā. Kopš dēls spēlē šo sporta veidu, mēdzu skatīties arī TV, vai klātienē šīs spēles. Un šoreiz svarīgi tas šķita tādēļ, ka tā bija Ulbrokas komanda, tikai Elvi līgā,mūsējais spēlē U16 grupā šajā pašā komandā un play off vēl tikai priekšā jau nākamajā nedēļā. Domājat, ka spēli noskatījos? Ha...Nē, es iemigu un, lai arī ar dažām pamošanās reizēm naktī, pamodos tuvu 8ņiem no rīta. Pieļauju, ka mošanās pa nakti jau ir ierasta, jo domā, kādēļ neviens neraud, vai viss ir ok...

Rītu atkal sāku ar ilgo dušu un dzestru pastaigu gar ezeru, pasēdēju uz laipiņas, saliktu domas "pa plauktiņiem", pabiju tikai ar sevi, iedomājieties, nedomāju nedz par mājām, nedz darbu, nedz arī citām problēmām... tikai par sevi - cik skaisti ir atrast laiku sev, cik skaisti un lietderīgi ir sakārtot šo "domu plauktiņus". Skatos pāri ezeram un milzīgajām villām un domāju - tas ir mans? Nē, no ārpuses izskatās skaisti, bet sev es ko tādu negribētu, mans ir mūsu mazā māja, mūsu pagalms, kas vēl tikai top un upīte gar to. Ko es darītu lielā mājā, ko mēs ar to darītu, kad bērni būs izauguši? Tad es domāju - kur es skrienu, kur es vēlos aizskriet, ja man ir 24/7, divas rokas, divas kājas un viena galva. Ir jāizvērtē prioritātes un tas, ko es varu nenodarot pāri nedz sev, nedz saviem mīļajiem. Es nevaru būt ar 100% atdevi visā un 100% laba visā, kaut kas vienmēr cietīs un šādi esot mierā, klusumā un skaistā vidē, Tu spēj objektīvi padomāt un saprast, kam ir vērts pateikt NĒ un, kam nenodarīt pāri.

 

Iedomājos, kā man būtu bijis kādā citā vietā ar SPA zonu utt., nē, šoreiz pie šīm prioritātēm man šī vieta bija trāpīts simtniekā. Viesnīca ne ļoti liela, miers, lielisks restorāns, ezers pastaigai un gardas brokastis.

Mammas, palutiniet sevi ik pa laikam šādi, jo restars ir nepieciešams jebkuram, it sevišķi mammai. Jo laimīgai mammai būs laimīgi bērni un arī, ticiet man, tētis būs ieguvējs, neklausoties mūžīgo "burkšķēšanu", nevarēšanu, neizdarīto, bet pretim saņemot - smaidu, buču, kopīgu vērtīgu sarunu, nesteidzīgi pagatavotas vakariņas un laimīgus bērnus, kurus "mamma neuzvelk". Un pietiek laika tam, ko patīk darīt, rakstīt blogus man ļoti patīk, tikai pēdejā laikā tiem laika atliek maz, bet redziet, šorīt izdevās arī šo prieciņu paveikt :)

Ja Baltvilla ir pa ceļam, ļoti un no sirds iesaku. Domāju, ka arī mums šī tikšanās šeit nebūs pēdējā. Bet, labprāt, uzklausītu arī Jūsu ieteikumus vietu TOP, lai mamma spētu restartēties.

Skaistu, ģimenisku Pūpolsvetdienu!