Ticēt vai neticēt – tāds ir jautājums.

06. Feb 2013, 05:17

Cik vienkārši, bet tomēr sarežģīti ir saprast to bērnišķo tīro ticību, kad negribas vairs pierādījumus meklēt, kad viss kļūst tik tīrs un skaidrs. Vai to ir viegli atrast – patieso uzticību Dievam?
Tam, kurš meklē – JĀ, jo „Lūdziet, tad jums taps dots; meklējiet, tad jūs atradīsit; klaudziniet, tad jums taps atvērts. Jo ikviens, kas lūdz, dabū, un, kas meklē, atrod, un tam, kas klaudzina, taps atvērts.” [Mat 7:7]

Katrai nācijai, tautai ir savas paražas, sava ticība, vai vairākas... Kad pirmo reizi ieraudzīju viena dolāra banknoti - brīnījos. Vai tiešām uz naudaszīmes bija uzraksts- Mēs ticam Dievam!

Ar tādu nelielu skaudību domāju, žēl, ka mums tā nav. Bet tad atskārtu, ka mēs ne tikai ticam, bet arī lūdzam. Katru reizi, kad dziedam himnu, lūdzam Dievu, lai Viņš svētī mūsu zemi, cilvēkus un viņu dzīves. Smaids bija pa visu seju.

_ _ _
Es pati sastapos ar Dievu agri.
Mamma zināja ko dara un kristīja mani Torņkalnā – Lutera draudzē pie māc. Jura Rubeņa. Lai gan līdz svētdienas skolai pagāja vēl daži labi gadi, mājās šķirstīju mazo,bilžu- bērnu Bībeli un ticēju – tas bija tik vienkārši. Vēlāk sekoja ik svētdienas nodarbības Jelgavas Sv. Annas baznīcā. Skolotājas stāstīja, es ticēju - vienkārši!
Ap 12 gadu vecumu sapratu, ka gribu iesvētīties, bet tam vēl nebija laiks nolikts. Gāju uz dažām iesvētes mācības nodarbībām, bet nesapratu – vēl ne. Vienkāršāk tad šķita ticēt tāpat vien, bez dogmām un atvasinājumiem. Bet, kad kļuvu lielāka, arvien stiprāka kļuva vēlme – gribu zināt, gribu rakties dziļāk, saprast vairāk un just spēcīgāk lielo Dieva mīlestību.
Te nu es biju – spēka pilna sākt izpēti. Un, kad visvairāk es to vēlējos – kādā jauniešu vakarā Dievs pavēra durvis uz ko jaunu un nebijušu. Tas bija projekts, kurš aizrāva mani sev līdzi tiešām brīnišķīgā trīs gadu virpulī, projekts, kura laikā es ieraudzīju ticību darbos, ne tikai vārdos. Projekts „Es Nebaidos Palīdzēt”. Projekta laikā iemācījos saprast, ka izpēte pat īsti vēl nav sākusies. Durvis bija pavērtas, tikai atlika spraukties pa tām iekšā.

Metos jaunā izaicinājumā. JaVA (jauniešu vadītāju apmācība). Klausījos lekcijas, meklēju sevi, lūkojos citos un centos ieraudzīt ticību ikdienā, ne tikai Svētdienā - baznīcas solā, vai projektā, sniedzot palīdzīgu roku citiem. Braucu uz dažnedažādiem pasākumiem, projektiem. Ļāvos ticīgo jauniešu nestajai plūsmai virzīt manu ikdienas gaitu. Iemīlējos. Aplauzos. Kad raudāju pēc lielā Tēta padoma, saņēmu savu vīru, kā dāvanu. Dievam bija savs plāns mums abiem. Tobrīd es biju glābšanas riņķis, kas atgrieza pazudušo avi, no tās netikumu ceļa. Uz laiku... vēlāk klīdām abi, bez mērķa. Tad sapratu, ka tā nevar. Ielūkojos savā gudrību grāmatā un radu atbildi. Nevarējām ticēt un iet pret Dieva likumiem vienlaikus, jo „Tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā.” [2. Moz 20:3]
Cik gan viegli ir nomaldīties, un tik grūti atzīt, ka tomēr pats esi bijis vainīgs. Sākām runāt par laulībām, jo zinājām kas ir mūsu kļūda – dzīvojām kopā bez Dieva svētības. Centāmies, lai varētu apprecēties. Bet „pūkainais ragainis” ar nebij’ mierā, kad meklējam izeju no savas situācijas. Lika sprunguļus riteņos. Tā nu atlikām, atlikām, līdz... ar vedējtēva palīdzību vīrs ķērās lielajam vērsim pie ragiem, bildināja mani un reāli sākām laulību plānošanu. Pāris dienas pēc bildinājuma arī Lielais Tētis deva atbildi uz mūsu rosīšanos – dāvājot lielāko svētību mums, ko vien varējām vēlēties. Pieteicās bērniņš.
Apprecējāmies.

Laimīgi. Vasara ideāla. Ne kašķu, ne problēmu. Dzīvoju tīrā gaisā, ticībā, kurai vārdi ir lieki. Viss pamazām nokārtojās.
Tuvojās dzemdību laiks un nācās paspert vienu soli atpakaļ no baznīcas.

Līdz šim biju kalpojusi Imantas draudzē (Rīgas Sv. Gara ev. Lut draudze) par mūziķi, tomēr lielais puncis neļāva ar ģitāru vairs draudzēties, kā līdz šim, tādēļ nolēmu, ka jāiet atpūtā. Diemžēl tas arī ierāva nelielu robu ikdienas svētdzīvē. Pamazām slinkums uzveica mani – nebija svētdienas dievkalpojumu, nelasīju Bībeli vairs tik daudz. Atgriezās vecie niķi un stiķi. Te nu es biju, nelaimīga, dusmīga, uztraukta un pārbijusies – vēl dažas nedēļas un kļūšu par mammu. Harmonija, kas bija visu gaidīšanas laiku bija pēkšņi - kaut kur izčabējusi.

Mieru radu aizbraucot pie mammas. Dzīvoju tur līdz dzemdībām. Atgriezās vēlme lasīt, vēlme lūgt. Dzemdības bija grūtas, bet ik pa laikam skaitījām pašu vienkāršāko – tēvreizi. Palīdzēja. Ar Dieva svētību izturējām garās dzemdību stundas. Kad mazais Dieva brīnums – Alberts Matejs – man ķepurojās uz krūtīm, šīs stundas un ilgie pūliņi, sāpēs izgaisa kā nebijuši.

Tad es pateicos un sapratu, ka ticēt nenozīmē vien kliegt, saukt uz Dievu, kad ir traki, kad sāp, bet arī būt pateicīgiem un dalīties ar Viņu savā priekā. Esmu mamma, sieva – gribu būt laba mamma un sieva. Kas man palīdz? :) Viņa – Dieva - lielais spēks, mīlestība un žēlastība.

Jā – citi teiks, ka viss izskaidrojams arī savādāk. Ka ir liktenis, ka ir zvaigznes, ka ir karma, ka ir pašiedvesma! Ka ir izvēle... Jā ir izvēle, un manējā ir TICĒT DIEVAM!

Tā kā ar mazuli vēl nesanāk nekur tālu doties, tad ne katru svētdienu sanāk būt dievkalpojumā. Tā lasot rakstu par klubiņiem sapratu, ka šī ir iespēja atsvaidzināt manu ikdienu. Būs lielāks iemesls rakties atkal Bībelē un meklēt atbildes uz dažnedažādām dzīves situācijām.

Tā kā zinu, ka ne visas mēs esam uz vienas nots, tad māmiņām, kuras neatzīst un piekrīt labāk Darvina, Freida, Einšteina un citu gudro vīru teorijām, lūgšu nekomentēt aizskarošus komentārus par mūsu – kristīgo mammu izvēli. Mums visiem tāda ir dota, un mēs izvēlējāmies ticēt.

Ceru, ka mēs – kristīgās mammas – varēsim jauki apspriest mums interesējošās tēmas, lūgt, saprast, kopīgi rast atbildes uz daudziem jautājumiem, ieteikt garīgu mūziku, filmas un literatūru.
_ _ _

*Kāpēc laulāties baznīcā?
*Kāpēc kristīt bērniņus?
*Kā piekopt svētdzīvi ikdienā - ģimenē?
*Kā samierināties ar zaudējumu?
*Vai manai dzīvei ir jēga?
*Vai Dievs mani dzird?
*Kā Dievs man atbild?
*Kā lasīt Bībeli?

Šos un daudzus citus jautājumus varēsim apspriest forumā, blogos, kā arī online tikšanās reizēs, šeit MK!