Tas, ko jūt jūsu mammas - pirms lielā notikuma

Es sēdēju mašīnā ar draudzeni un asaras bira kā pupas. TU VARI MAN PATEIKT, PAR KO. PAR KO VIŅAI TAS VISS.

Labi es biju viena ar saviem bērniem, bet es vismazāk vēlējos, lai mana meita atkārto manu likteni. Es tev nevaru pastāstīt, kā lūzt sirds, kad viņa raud, es pēc tam raudu naktī, kad esmu viena no bezspēcības.... 

Draudzene mani uzmanīgi klausījās un atbildēja. Viss būs labi, viņa ir jauna un viņai būs iespēja izbaudīt īstu mīlestību. Tas kas mīlēs viņu,  mīlēs arī viņas mazuli. 

Mēnesis nomainīja mēnesi. Tas laiks skrēja un atzīmējās ar kārtējo jauno notikumu. Katrs telefona zvans lika salekties. Vispirms, ziņa par to, ka viņa mazulīti audzinās viena, labi tas būtu sīkums, man pietiks spēka viņiem abiem, tad slimnīca un tikai brīnums, kas saglabāja mazo dzīvībiņu. No bezspēka ARSA aizmigu, daktere mani pamodināja jau ar recepti rokā, jo slimnīcā vajadzīgās zāles netika dotas, bija jāpaspēj pēc iespējas ātrāk tās nogādāt meitai.

Tikko viss kārtībā, vīruss. Zāles dot nevar, Panadols nepalīdz, ko tik es neizmēģināju, gan kāju rīvēšanu, gan kompreses, lai nodzītu temperatūru, plāksterus un dažādas tējas, bet temperatūra nekrīt, es skatos uz savu bērnu un redzu kā viņa man acu priekšā dziest. Iekšā viss trīc, naktis gulēt nevaru, bal par viņu un par mazulīti. Visu nakti lūdzu dievu, lai pasargā viņus abus. 

Trešajā dienā bija skaidrs, ka nekur neliksimies, jābrauc uz slimnīcu uz infekcijām un diagnoze plaušu karsonis. Saprotu, ka es tikko esmu savu bērnu izrāvusi nāvei no nagiem, jo plaušā jau krājās škidrums. 

Nezinu, vai palīdzēja manas lūgšanas, bet atveseļošanās bija ātra, man palīgā nāca manas draudzenes un kolēģe, kas darbojas ar kosmiskajām enerģijām, es gan tam visam neticu, bet tajā laikā, man bija vienalga ko darīt, galvenais, lai palīdzētu, un palīdzēja.

Beidzot varu atvilkt elpu, punča bēbis aug, māmiņa jūtās labi un ir mājās. Vakarā viņa gan teica, ka kautkāds slapjums parādījies, tā kā ūdeņi, bet es tam nepievērsu uzmanību. Kā es pēc tam sevi par to šaustīju, pieaugusi sieviete, nē, lai ieklausītos, varbūt vakarā, ja viņa nonāktu slimnīcā, dzemdības varētu apturēt.

Nākoša vakarā mājās valda miers, mana mīļā māmiņa kopā ar mazo māsu cep keksiņu.

Pēc cepšanas viņa apsēžas pie manis un saka, ka velk vēderu. Jau pēc pusstundas ātrā palīdzība ir pie mūsu mājas. 

Ir sākušās dzemdības un jābrauc uz slimnīcu.

Es knapi turos,  laiks ir mazs, iznākums var būt visāds. Labi, ka viņu vedīs uz Stradiņiem, sazvanu dakteri, saņemu atbildi, ka man atļaus būt viņai blakus līdz dzemdībām. Kad ātrie ir prom, vācu mantas un tagad varu izraudāties, jo slimnīcā to darīt nevarēs. Katrīne apķer mani , jo raudu balsī un raud man līdz, vīrs mierina un palīdz salikt mantas.  

Pēc stundas esmu slimnīcā, jau varu smaidīt un mierīgi runāt. Ejot uz uzņemšanu, atceros, kā bija man, kad es viena ar savām domām visu nakti atvadījos no savas mazulītes, jo zināju, ka viņa nedzīvos. Ko man teikt, kā būt, ja notiek nenovēršamais. Es saprotu, ka atbildes nav.

Viss būs labi, viss būs labi, ak dievs, prasi no manis visu, tikai pažēlo viņus abus, sargā viņus..........

24.  mokošas stundas. Es redzu, cik ļoti viņai sāp, bet nevienu skaņu neizdvešs, varbūt man vajadzētu iet prom, jo es saprotu, ka viņa kaunās kliegt, jo mamma ir blakus. Ar katru stundu acis paliek blāvākas un zilie riņķi ap acīm tumšāki. Kaut es varētu, kaut daļu no sāpēm paņemt sev.

Pēc 12. stundām uzliek stimulāciju un anestēziju, tagad, vajadzēs pagulēt. Iesnaužamies abas. Beidzot ir brīdis, kad sākas dzemdības. Turu viņas roku, līdz beidzot mazais cilvēks ir ieraudzījis dienas gaismu. Mazais cilvēciņš, mans mazais puisītis. Saspiež manu pirkstiņu un tur. Ak dievs , cik viņš ir maziņš, bet braši pieķērās mammai pie pupa, kaut daktere teica, ka tik maziņi, vēl nemāk zīst. 

Šodien viss ir labi, es izeju uz ielas un streipuļoju uz vilcienu, tāda sajūta, it kā būtu piedzērusies. Šodien es neparko vairāk nedomāšu............