Tāda nu es esmu!

Sākšu ar iepazīstināšanu ar sevi. Mani sauc Dace, māmiņu klubā esmu kā dadaa (pie šī jaukā vārda es tiku pateicoties radu mazajiem ķipariem, kuriem vārds Dace ne visai gāja pie sirds un mēle ari vēl neklausīja) Mana dzimtā puse ir Alūksne, bet nu jau ļoti labu laiciņu tur nedzīvoju. Tagad esmu apmetusies uz dzīvi Saldū un ceru, ka šeit arī palikšu. Mazliet arī pastāstīšu kā no Alūksnes aizkūlos līdz Saldum. Kad man tuvojās 19 gadu dzimšanas diena, satiku savu puisi (nu jau saucu par vīru, lai gan precējušies neesam) un tā nu sanāca, ka attiecības, kuras neuztvēru kā nopietnas, izveidojās pat ļoti nopietnas. Pēc divu mēnešu randiņiem un viņa komandējuma beigām sakravāju mantiņas un pārcēlos pie viņa uz Rīgu. Sāku strādāt, ieguvu jaunus draugus. Pēc pāris gadiem nolēmām, ka normāls attiecību iznākums būtu kopīgs mazulis. Un te nu sākās. Viņš atrada sev labāku darbiņu un mēs pārcēlāmies uz Saldu. Man vissāpīgākais bija pamest savu darbiņu (lai gan es bieži rājos un teicu, ka iešu prom :D ) un draugus, taču kas jādara, tas jādara. Bija pagājis pusgads kopš centāmies tikt pie mazā un tā nu sanāca, ka līdz ko pārcēlāmies es paliku stāvoklī .Kad mazais paaugās, tiku arī mazliet pastrādāt, bet man ir grūti ieiet jaunā kolektīvā, jaunā darbā...Neesmu vēl atlaidusi veco ;) Un te nu es atkal esmu stāvoklī. Tas bija negaidīti un nu jau trešais trimestris klāt, bet vēl neesmu to īsti „sagremojusi”, jo bija tik daudz plānu....

Savu ikdienu pavadu mājās un, ja sākumā man likās, ka nespēju dzīvot mājās un būt mājsaimniece, nu manas domas ir mainījušās par 180 grādiem. Kad mazajam tuvojās divi gadiņi, atradu darbiņu, bet pēc pārbaudes laika aizgāju. Netiku galā. Pēc gada, Hops! Darbiņš un atkal nekā. Mazais sāka slimot, slimības lapa aiz slimības lapas un vēl tas, ka esmu stāvoklī. Iebraucu pamatīgā nervu krīzē un visu kārtējo reizi pametu. Biju nikna uz sevi, uz vīru...Bet pēc laiciņa atskārtu, ka viss nebūt nav tik slikti, kā es visu iztēlojos. Man taču tik ļoti patīk būt mājās ar savu puišeli. Man patīk gatavot ēst. Man patīk uzkopt māju. Man patīk sagaidīt vīru pēc darba. Un tā varētu turpināt ilgi. Protams, ka nesēdēšu mājās visu mūžu, bet pagaidām variantu nav :) Dēliņam maijā būs jau trīs gadiņi, viņš katru dienu nāk klajā ar kaut ko jaunu – jaunu sejas izteiksmi, jauniem vārdiņiem vai darbībām. Reivens ir kā atspole, ne brīdis  nav garlaicīgs. Pa laiciņam jau uznāk vēlme, lai viņš pasēž mierā, bet...tas taču bērns. Varētu teikt, ka katra diena ir tāda pati kā iepriekšējā, bet tie būtu meli. It sevišķi ja dienas pavadi kopā ar saviem mīļajiem, savu ģimeni, rūpējoties par viņu labsajūtu un mieru...

Māmiņu klubu uzgāju, kad paliku stāvoklī ar Reivīti. Bija tik daudz emociju, tik daudz pārdzīvojumu un jaunumu. Likās, ka mājās mani neuzklausa līdz galam, nepārdzīvo man līdzi. Un tā nu reģistrējos portālā. Tas man ļoti daudz palīdzēja. Ja bija kāds sasāpējis jautājums vai kas cits, atlika ieiet portālā un vienmēr atradās atbalsts no citām māmiņām, citu sieviešu pieredze un padomi. Ir tik superīgi, ja ir vēl kāds ar ko padalīties šajā, sievietei, tik svarīgajā laikā. Manuprāt, neviens vīrietis nekad tik labi neizpratīs savu sievu, grūtnieci, kā cita grūtniece.

Kā atrast īsto sievieti sevī? Hmm... Tas ir jautājumus uz kuru es nemaz nevaru atbildēt. Es viņu meklēju, jo pazaudēju. Jau krietnu laiciņu nejūtos pievilcīga ne sev, ne kādam citam. Nekad nav bijis tik daudz kompleksu cik viņu ir tagad, pat ne pusaudžu gados. Esmu meklējusi iedvesmu grāmatās, internetā, no savām draudzenēm, bet nekā. Droši vien šī cīņa būs jāizcīna pašai ar sevi, jāatjauno uzticība pašai sev, cieņa pašai pret sevi, lepnus par to, ka esmu mamma un sieva un galvenais gribasspēks (tā man trūkst visvairāk)

Šobrīd man nevisai izdodas savienot mātišķumu ar sievišķību. Esmu vairāk mamma, nekā , teiksim, pievilcīga sieviete. Sevi atstāju otrā plānā. Bet ir brīži, kad saņemos un sevi sapucēju, nolakoju nagus, sakārtoju matus un vienkārši nododos egomānijai :D Bet tas ir reti... Nav jau tā, ka staigāju nemazgātiem matiem un nenovīlētiem nagiem , bet ja jādomā par ilgstošām skaistumkopšanas procedūrām vai došanos šopingā, tad atrunas es atradīšu sekundes simtdaļas laikā. Brīžam liekas, ka es būtu ideāla sieva kādam tālajos Padomju laikos.

Brīvo laiku vislabāk patīk pavadīt lasot grāmatas. Kādreiz es rakstīju dzejoļus, pasakas vai anekdotes, tad tagad ir palikušas tikai grāmatas. Kādu retu reizi, atļaujos izrauties no mājas kopā ar vīru, aizbraukt pie draugiem un kopā iekarot kādu klubiņu, vai vasarā līdz vēlai naktij cept šašliku un jā, izdzert kādu alu :D Bet pārsvarā visu laiku esmu iekšā dažādos darbiņos un vakarā vienkārši iegāžos gultā bez spēka.

Tāda nu es esmu:)