SuperBēbis 2020: Prombūtnes jēga

Šodien bija pirmā diena, kad biju ilgāk prom no bērna. Tās bija veselas astoņas stundas un bija ļoti neparasti būt "tur ārā" bez bērnu ratiem, ergosomas vai citiem aksesuāriem, kuri simbolizē bērna klātesamību.

Mammu, ko? Tu mani atstāsi ar tēti?

Varu atklāti pateikt, ka bija grūti sevi piespiest atstāt bērnu vīram, jo pēdējā laikā, biju ieņēmusi pozīciju, ka varu es visu pati. Nē, nu es varu visu pati, bet pēdējā laikā, manī mijas nogurums, enerģijas epizodes, atkal nogurums un galīgs morālais izsīkums. Ir dienas, kad daru divas lietas - rūpējos par bērniem un strādāju pie saviem projektiem. Ikdienā nav pilnīgi iekļauta bezrūpīga nekā nedarīšana, tiek noraidīti vīra piedāvājumi aizbraukt kaut kur vienai, jo es varu visu izdarīt pati. Un tas es aizdomājos, kad tas parādījās? Tas "es visu varu pati" tarakāns? Vai tas ir radies no ,sen guļoša, teicamnieces sindroma, kas pēkšņi, līdz ar otrā bērna dzimšanu, ir pamodies un nu jau par sevi liek manīt katru dienu? Ehk, lai nu kā, pilnīgi nevēlos šādu dzīves uztveri iesēdināt sevī līdz kaulam. 

Tādas man bildes tiek sūtītas - redzi, guļ, viss ok

Ko es darīšu, lai to mazliet mainītu?

• - Odetas nolikšanu gulēt uzticēšu vīram
• - Ieplānošu vairāk laika sev
• - Sākšu organizēt mazliet garākas prombūtnes (garākas par stundu)
• - Necentīšos izdarīt visu vienā dienā
• - Vairāk "paslinkošu" kopā ar bērniem
• - mazāk mācīšu citus kā vajag pareizāk

Vīrs jau lieliski ir iemācījies pagatavot putras, augļu biezeņus. Darboties ar bērniem, uzkopt ar zīdaini rokās, mainīt autiņbikses un pielietot zīdaiņa aptieku vajadzības gadījumā, tādēļ man nav stresa, ka kaut kas varētu būt nepareizi (lasīt - ne pa manam prātam :D ), bet tomēr krūts barošanas dēļ, jūtos daudz piesaistītāka bērnam, līdz ar to psiholoģiski liekas, ka bez manis nekādi, esmu vajadzīga ikvienā mirklī. Bet saprotu, ka Odeta paliek vecāka un savu "kontroli" varu laist mazliet vaļīgāk. 

Līdz šim viena gāju skriet un tas bija konkrēts laiks ar sevi, bet arī tajā laikā piezogas domas par to, ka vajadzētu skriet uz mājām, ka nav ko tik ilgi te skriet un kāpēc es vispār skrienu. Baigā kļūda! Gribu mācīties izbaudīt šo laiku ar sevi, nedomāt par lietām, kuras uz doto mirkli nevari ietekmēt un atslēgt sevi no ikdienas. 

Kopumā izbaudu šo BKA laiku, jo saprotu, ka tas ir burvīgs periods, kad vari vairāk rūpēties par savu ģimeni un arī par sevi. Tas arī ir laiks, kad izvērtēt prioritātes un mainīt darbības virzienu. Kādai atveras jauni talanti, jauna vīzija par nākotni un vidi, kurā gribētos dzīvot. Savā ziņā - pārdomu laiks. 

Vēl es novēroju, ka ir vairāki sieviešu tipi - tādas, kuras labprāt atstāj bērnus omēm, vīriem vai auklēm un labprāt dodas savās darīšanās un ir sievietes, kuras galīgi nespēj pārkāpt pāri šim slieksnim. Un katrs modelis ir lielisks, ja vien tas sadarbojas ar tevi pašu un neprasa daudz emocionālus resursus, neraisa pārmetumus sev un neievieš šaubas par savām izvēlēm. Hei, pirmām kārtām, ir jārūpējas par sevi un tas ir jādara, lai arī šī frāze sāk skanēt banāli. 

Maza atzīšanās - vēlējos pabeigt bakalauru un apvienot to ar BKA. Pff, kas tad tur ko neizdarīt, bet man bija pārdomu laiks un sapratu, ka man tagad nav tāds dvēseles stāvoklis, man nav tādas enerģijas un vēlos savas prioritātes sakārtot savādākā secībā, tas būtu, vairāk laika pavadīt ar ģimeni, nevis atkal skriet pakaļ savam teicamnieces sindromam. Tā nu top manas izvēles. Mācīties paspēšu arī citus gadus :)

Maza prombūtne ļauj sailgoties, ļauj uzlādēt sevi un sasmelties enerģiju. Tāda ir tā mana prombūtnes jēga, kuru centīšos vairāk praktizēt.