Statuss - vientuļā māmiņa

   Jā, mans segvārds atbilst manam statusam - vientuļā māmiņa (single_mom), un kopš piedzimis dēliņš, pa dzīvi jākuļas, jāaudzina un jāizdara visu vienai pašai. Neliela piebilde - mūsu bērniņš ģimenē bija ļoti gaidīts, un dēla tētis nevarēja sagaidīt, kad mazais piedzims, jo tas taču ir tik svētīgi - tēvam pirmdzimtais dēls.

   Lai cik dīvaini liktos, mans dzīvesbiedrs mainījās jau tad, kad sāka parādīties puncis. Drīkstēju sēdēt mājās un grauzt dārzeņus. Pat uz svētkiem, majonēze, man bija aizliegtais auglis, nerunājot par citām lietām, kas man bija jāēd slepus. Šķiet, ka tās ir rūpes, par gaidāmo mazuli, un par mani - arī man tā šķita, taču realitātē - viss izvērtās pavisam savādāk, kā bija cerēts.

   Kad dēls vēl bija puncī, dzīves biedrs man teica, ka nesaprot, kā var būt tādi tēvi, kas nepiedalās sava bēra audzināšanā un kopšanā.. ka dēlam tēvs ir vajadzīgs ik dienu, un ka tā tak nevar, ka mazais neredz tēvu. Nesaprotot, kā var būt tā, ka tēvs labāk izvēlās laiku pavadīt ar draugiem, nevis ar savu bērnu un ģimeni. Piekritu katram viņa teiktajam vārdam, u šīs sarunas deva man pārliecību, ka viņš patiesi būs tik labs tēvs, cik ļoti pats to uzsver.

   Nesaprotu, vai nostrādāja karma, taču dēls viņam bija vajadzīgs tikai pirmo mēnesi pēc dzemdībām. Pēcāk atrada sev darbu, kad mājās ir ļoti reti, un aizbildinājās ar to, ka arī brīvdienās viņam esot daudz jāstrādā. Patiesībā, salīdzinoši nesen, es tikai uzzināju to, ka tie ir bijuši klaji meli, un brīvdienās savu laiku ir pavadījis ar draugiem, kamēr mēs, cerīgi gaidām mājās, un ceram sagaidīt, pirms aiziešanas gulēt, lai satiktu kaut uz minūti.

   Un vienmēr, mēs bijām smuki sapucēti, bērns tīrs, pati arī. Māja vienmēr savākta, veļa samazgāta, ēdiens svaigs un silts, un nekad nestāvēja trauku kalni, vai pamperu maisi. Gribēju, lai viņš, atnākot mājās, jūtās kā labākajā vietā uz pasaules, kur viņu gaida ģimene. Pati atminos tikai pāris reizes, kad pati biju saburzīta, vai mājā kaut kas nesavākts, kad man bija 39,5 grādu temperatūra, vai angīna, bet ar visu bija jātiek galā vienai pašai, jo vīrs taču strādā, viņš arī grib atpūsties.

   Ap dēla otro mēnesi, viņš man paziņoja, ka netaisās būt piesiets mājai, un viņam nekas nemainoties tikai tādēļ, ka piedzimis bērns. Līdz ar jauno darba vietu, viņš izmainījās uz 180 grādiem, taču es pati jutu to, ka mani nomāc depresija, un vairs nespēju izturēt vientulību, nogurumu un bezpalīdzību it visā. Vienmēr esmu bijis, iekšēji spēcīgs cilvēks, tādēļ sapratu, ka vajag vienkārši saņemties, jo uz manas atbildības ir pats dārgākais briljants uz visas pasaules - mans bērns.

   Ejot mēnešiem, es vairs pat nejautāju palīdzību, jo zināju, ka pretī saņemšu atraidījumu. Tēvs nekad nebija pabarojis, palīdzējis novannot vai pārģērbt savu bērnu, kas vēl vairāk raisīja sāpes manā sirdī un atvēra man acis par to, ar ko gan es 5 gadus esmu nodzīvojusi savu dzīvi. Šķiet, ka pēkšņi, viņam vairs nevajadzēja ne ģimeni, ne dzīvi, kas bija pirms tam, jo viņam bija otrā elpa - otrā jaunība, kas laikam pienāk, tuvojoties 30 gadu robežai. Patiesībā nesapratu, kas notiek, bet zināju tikai to, ka esam attālinājušies, bērns nepazīst savu tēvu, un es, jau kopš dzemdībām jūtos kā vientuļā māmiņa, bet teorētiski skaitos, ka tāda neesmu.  Starp draudzenēm jau bija ienācis vientuļās mammas joks.

   Šo spriedzi es izturēju 8 mēnešus, kuru laikā tiku morāli vainota visā, pazemota un nolikta līdz zemei, taču centos visu glābt bērna dēļ. Man tik bieži tika teikts, ka es visur esmu vainīga, ka es tam pat sālu ticēt, līdz vienam klikšķim. Pieķert melos, saprast, ka aiz tā visa slēpjas vēl kāda, bet viņš, vienmēr atrod attaisnojumu.. saprast, ka cilvēks tomēr nav gatavs ģimenei, lai cik ļoti pats tam bija ticējis. Saprast, ka tu moki ne tikai sevi, bet arī bērnu, un nonākt pie secinājuma, ka vai nu izrunāties un kaut ko mainīt (tas gan bija darīts jau simtiem reižu, taču likās, ka vajag vēl pēdējo), vai arī aiziet uz neatgriešanos.

   Pieķērusi, viņu melos, par to, kur ir un ko dara, es uzsāku sarunu, ka tas tā nevar turpināties. Teicu, ka nu ir jāizvēlas -  dzīvot vecpuiša dzīvi, vai palikt ar ģimeni.. uzsauca man : “Vai arī kas būs?” Pateicu, ka ja izvēlas līdzšinējo ceļu, tad nav ko mocīties, mēs aizejam. Piecēlās, atvēra durvis, un bļāva man virsū, lai vācamies. Šī bija pirmā reize, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem, sāku krāmēt mantas, ar bērnu uz rokām, un jautāt sev, kādēļ to visu tik ilgi cietu?! Lieki teikt, ka viņš neizrādīja nekādu interesi par to, kur ejam un kā nonesīšu visas smagās mantas, ar visu bērnu uz rokām. Stresā, viņš skraidīja smēķēt, un savam draugam ierakstīja balss ziņojumus, ka es visu zinot, ka nu ir baigie mēsli..

   Ir pagājis ilgs laiks, kopš nedzīvojam kopā. Lieki teikt, ka es vel nebiju paspējusi izvākties, kā gultu sildīja jau cita. Šķita – kā gan es varēju nesaprast uzreiz.. kādēļ es naivi domāju, ka tās visas ir tikai manas stulbās iedomas? Gribat dzirdēt skarbo realitāti? Par bērnu nav licies ne ziņas. Nav ne saticis, ne izrādījis nopietnu interesi, to izdarīt. Draudēja, ka, ja es, iesniegšu uzturlīdzekļu prasību, tad atteikšoties no bērna. Uj, cik gan daudz esmu paspējusi dzirdēt pa šo laiku..

   Esmu griezusies bāriņtiesā, jo sapratu, ka nav ko tādus žēlot. Kas pažēlos mani? Man ļoti ilgi, bija grūti saņemties par to runāt. Es to visu krāju sevī, kamēr vienkārši nesalūzu. Šķita, ka pēkšņi, dzīve ir jāsāk no nulles, ar bērnu uz rokām. Paldies Dievam, ka ar to, ka viņa nekad nebija, bijām atraduši no viņa klātbūtnes, un aiziet nebija grūti. Kā jau minēju, bērns pat savu tēvu neatzina un neatpazina, jo mājās bija reizi nedēļā. Ticu, ka dzīve viņam atspēlēsies manā vietā, tādēļ ļaunu prātu uz viņu neturu, neskatoties uz to, ko man ir nodarījis. Patiesībā, tas, kas pavisam lika man pieņemt lēmumu, nekad vairs nekrustot ceļus ar viņu, bija tas, ka, atbraucot no vecāku mājas, atradu mūsu guļamistabā, sievietes pieaudzēto nagu, un svešus matus mūsu gultā, uz mana spilvena, taču par to es vispār klusēju, jo tas man deva tikai stimulu tam, lai atvērtu acis par visu to, kas un kāds viņš patiesībā ir.

   Zinu, zinu, ka man sanāca ļoti gari. Kādēļ vispār es atstāstīju savu sāpi? Vēlos mudināt tās sievietes, kas nevar saņemties.. Jo ātrāk – jo labāk. Viss, ko es pašlaik nožēloju, ir tas, ka neizdarīju to krietni ātrāk. Aizejot, jutu tik lielu atvieglojuma sajūtu. Un nav jābaidās, ka netiksi galā, vai paliksi viena. Gan jau atradīsies kāds, kas tavu bērnu mīlēs daudz vairāk, kā mīl bioloģiskais bērna tēvs, un tevi, mīļā sieviete, nēsās uz rokām, kā vel nekad, neviens, to nav darījis. Un nav tik traki, cik liekas. Patiesībā, ir vieglāk – jo nav neviena, kas tev darīs pāri morāli.

 Pievienošu bildi, ar manu vismīļāko citātu, kas liek saņemties dienās, kad ir grūti! Lai mierpilna un izdevusies diena, mīļās mammas.