Skriet vajag ar prātu

Ko tur liegties, brīdī, kad redzi, ka tā lieta padodas, ķermenis kļūst tvirtāks un apkārtējie Tevi apber ar komplimentiem, skriet gribās vēl biežāk. Tomēr vairāk nenozīmē arī labāk. To piedzīvoju, gatavojoties pusmaratonam.

Skrēju četras un pat piecas reizes nedēļā, priecājos, kā uzlabojas rezultāti. Un viss it kā bija rožaini un skaisti līdz brīdim, kad sapratu, ka kāja ir pilnīgās lupatās. Sāpēja tik ļoti, ka nespēju nu jau vairs pat paiet, nemaz nerunājot par skriešanu. Un sāpes nemazinājās. Toreiz apkārtējie mani biedēja ar operācijām, sabeigtu menisku un ko tikai vēl ne. 

Saņēmos un aizgāju pie sporta ārsta, kurš pateica, ka manas kājas ir uztrenētas, bet pārējais organisms nē, tāpēc netur līdzi. Tas nozīmē vien to, ka skriet vajag ar mēru, neaizmirstot arī par pārējo ķermeņa daļu nostiprināšanu, jo ķermenis ir vienots viens veselums, kājas nedzīvo savu dzīvi.

Tāpēc tagad esmu gudrāka – katru dienu veltu pārdesmit minūtes laika vispārējiem vingrinājumiem, lai nostiprinātu vēdera, roku muskuļus, dodos garākās pastaigās, lai dažādotu slodzi, un, ja ir iespēja, arī peldu. Bet, kas svarīgākais – tagad es skrienu ar galvu. Tie vairs nav 5 skriešanas treniņi nedēļā, bet gan divi, kuru skaitu drīzumā plānoju kāpināt līdz 3. Skrienu ar prātu, sekojot līdzi savam pulsam un sajūtām nevis dzenoties pakaļ aizvien jauniem rekordiem, jo galvenais ir, lai pašai būtu prieks par noskrieto nevis mājās atgrieztos pusdzīva ar nepatiku gaidot nākamo skriešanas reizi.

Tagad, kad slodze vairs nav pārslodze, ar nepacietību gaidu katru reizi, kad varēšu kājās uzaut savus skriešanas apavus un doties laukā. Skriešana man ir kā mazi svētki. Svētki divas reizes nedēļā.