Skolā...

Septebris bij kalendārā,

Skaista rudens diena ārā,

Manas domas tik par Tevi vien,

Varbūt tomēr kādu dien…

Ja vien spētu es Tev pieiet klāt,

Ja vien spētu Tevi es uzrunāt...

Tavu balsi dzirdu es ik dienu,

Skolas gaiteņos manu tik Tevi vienu.

Ja vien spētu nograut šo baiļu sienu...

Stundas pavadu par Tevi domājot,

Bet starpbrīžos Tu paej garām mani nemanot,

Galvu noduru,es aizeju apmulstot...

Atkal turpinu slēpties- negribot...

Sirds man strauji sitas Tevi ieraugot,

Vaigi nosarkst,balss kļūst rāmi mēma,

Acis uzmetu,bet tūdaļ skatienu noveršu,

Vēlētos kaut tu mani pamanītu...

Tā mēs vienā skolā mācījāmies,

Skolas gaiteņos mēdzām saskrieties,

Bet man nepietika dūšas,

par savām jūtam Tev atzīties..

Aizmirst,atzīties vai tomēr tālāk klusēt...

Mīlēt,cīnīties vai tomēr bēgt...

Izvēle šī bija grūta,

Dzīve viemēr bija ,

ir un būs tā sūra.

Kā lai zinu es, ka mani neatraidīs,

Un ja atraidīs ,kā lai pieņem to...

Maza cerība kā sniegpārsliņa,

Manā sirdī tomēr virpuļo.

Ārā auksts es sēžu skolas solā,

Veros sniegotajā logā,

Redzu Tu ar draugiem pikojies,

Manā sirdī iestajies ir miers.

Vien tavu smaidu ieraugot,

vien tuvību tavu sajūtot,

es priecājos,es aizmirstos,

Es dzīva sajutos...

Vērojot to silto smaidu,

Ejot garām jūtot viņa elpu,

Acu skatieni reiz saplūda,

Tā reiz mani pamanīja...

Ir gada pēdējais mēnesis,

sniegpilnais decembris,
 

Skolas solā,mēs abi kopā,

Roku rokā...

Sniegpārsliņas vizuļojot krīt...

Mēs tās vērojam un mums tas neapnīk...

Kāds jau teiks,ka tā ir sakritība,

citam šķitīs liktenis tāds,

es jau tomēr dzīvoju ar domu,

ka tāds ir mīlestbas spēks.

(autors:taschinka,bilde no interneta)