Sevis vai bērna dēļ?

Man jau liekas, ka mēs, cilvēki, savā būtībā esam ļoti pasīvi, neuzņēmīgi un vienaldzīgi. Nereti vieglāk ir pieciest lieko svaru, sliktos ieradumus un atkarības, nepareizas izvēles un stāvokļus, nekā celties un darīt, lai kaut ko mainītu.

Protams, vienmēr ir arī izņēmumi. Kaismīgi apbrīnoju tos sportiskos cilvēkus, kuri spēj ik dienas saņemties, lai atkal un atkal “izliktu” sevi visu. Apskaužu veselīga uztura entuziastus, kuri spēj kaut kur sevī atrast motivāciju atteikties no visiem tiem garšīgajiem, taču tik sasodīti neveselīgajiem našķiem. Apbrīnoju pensionārus, kuri stājas augstskolās jau piekto, sesto un pat desmito reizi – vienkārši, lai neapstātos pie sasniegtā.

Diemžēl es neatbilstu nevienam no šiem piemēriem. Mana motivācija mēdz aprauties jau saknē, ausīs skanot:” Nu kam tev to vajag? Met mieru! Padodies!”.

Taču, kopš kļuvu par mammu, grūtos brīžos pārdzīvot ir kļuvis vieglāk, jo esmu kļuvusi stiprāka. Man ir motivācija, kādas nekad nav bijis – mana meita. Es to pilnībā izmantoju – kad agrāk būtu salūzusi, raudājusi, metusi mieru vai zaudējusi savaldību, es sev atgādinu – tu esi mamma! Saņem sevi rokās! Kādu tu gribi, lai meita tevi redz? Kāda mamma tu gribi būt?

Jā, es nekautrējos atzīt, ka cīnos un daru viņas dēļ. Jo viņas klātbūtne manā dzīvē ir darījusi mani stiprāku. Un pat tās lietas, ko veicu sevis dēļ (atpūtai, skaistumam), veicu ar domu – tas mani darīs par vēl labāku mammu!

Mana meita ir mans lielākais dzinulis un motivātors. Zinu, ka pienāks diena, kad atradīšu ko citu, kas man dos spēku, un dzīvošu sev.

Bet pagaidām - es esmu stipra. Esmu stipra, jo esmu mamma.