Nr. 9 Iveta: Šaubas, šaubas

Pēc dabas esmu pozitīvs cilvēciņš, visā cenšos atrast to zelta maliņu tai pelēkajā mākonītī. Esmu mērķtiecīga katrā darbībā, lēmumā, emocijās. Grūtākais slēpjas tajā, ka man jāsaprot, ka visiem nekad nebūšu pietiekami laba. Neeksistē tāda pilnība un harmonija uz ko es tiecos. Man grūtības sagādā savu negatīvo īpašību vai nepilnību pieņemšana, kā rezultātā rodas iekšējā neapmierinātība. Mans ceļš uz laimīgu dzīvi ved caur prasmi atbrīvoties no salīdzināšanas, vērtēšanas un šaubīšanās par sevi. Tas man droši vien ir nācis no ģimenē iemācītajiem uzskatiem, no gūtajām atziņām, no apkārtējās vides un laikam ejot katrs cilvēks var mainīt savus uzskatus un nostādnes, ieraudzīt, kuri no tiem traucē, bet kuri palīdz, bet es to pagaidām vēl neesmu izdarījusi. Laikam tas laiks ir pienācis.

Kā, lai atrod sevī pārliecību un kā beigt šaubīties par savas rīcības pareizību?

Pirmais būtu jāsaprot, ka šaubās visi un par to ka es šaubos, to citi nemaz nezin.

Otrais, kas man būtu jāapgūst – jāpārstāj sevi salīdzināt ar draugiem, kaimiņiem, kolēģiem. Tas man ienācis no mammas, jo vienmēr tika teikts, paskaties cik kaimiņu meitene labi mācās, kāpēc tu tā nevari u.tt.

Trešais pie kā man būtu jāpiestrādā – beigt domāt, ko citi par mani domā. Tas man nenes nekādu labumu, tas tikai traucē dzīvot.

Rakstot šo nonācu pie atziņas: ‘’Ar to, kas tevi uztrauc tagad, tu ļoti labi tiksi galā!’’

VISLABĀKĀ SEV- trešais uzdevums. Kas TEV traucē justies labi?