Salu valdzinājums II jeb kas lācītim vēderā?

Es savu apskatu pa Rīgs salām iesāku šeit http://www.maminuklubs.lv/sieviesu-klubs/salu-valdzinajums-i-262887/. Un tā kā otra tuvākā sala mūsu mājām ir Zaķusala , tad šis stāsts tieši par to.

Sala ir garākā sala Rīgā (3,5 km gara), un tai ir vairāk kā 300 gadu. Izveidojusies no vairākām saliņām, tām saplūstot. Agrāk, protams, tur dzīvojuši zvejnieki, bet, kad uzbūvēja visiem mums zināmo televīzijas torni, tad arī zvejnieku ciemata iedzīvotāji no tā aizgāja un sala kļuva tāda, kādu to mēs redzam šodien.

Mūsu salas iepazīšana notika 2 daļās/2 dienās. Vispirms devāmies uz televīzijas torni (Oficiāli: Rīgas radio un televīzijas tornis). Nokļūšana turp ar 40. autobusu, 19.un 24. trolejbusu, jākāpj laukā pietura Zaķusala, taču tad jārēķinās, ka liels gabals jāiet kājām (aptuveni 3 km). Tāpēc mēs sēdāmies uz saviem velosipēdiem un mināmies turp. Var braukt, protams, arī ar personīgo auto, jo stāvvieta ir gana plaša, un tā ir bez maksas.

Gide/kasiere mums laipni ļauj savus riteņus iestumt iekšā, uzgaidāmajā telpā. Tu redzami vairāki torņa maketi.

Ieejas maksa:

Pieaugušajiem- EUR 3,70, skolēniem-EUR 1.

Tas vasaras sezonā atvērts katru dienu no 10:00-20:00.

Saņēmuši mazu devu informācijas par torni, dodamies ar slīpo liftu uz 97 m augsto skatu laukumu. Pagaidām Rīgā tas ir augstākais publiski pieejamais skatu laukums. Tornis ir augstākais Eiropas Savienībā (368 m), atstājot aiz sevis Berlīnes Alex, Viļņas tv torni un pat Eifeļtorni Parīzē:) Tas nu dikti gāja pie sirds skolniekam-salīdzināt un izpētīt šos augstumus.

Lifts mūs augšup uznes 40 sekundēs. Tā kā ir jau vēls, viss laukums ir vakara saules apspīdēts (logi gan diezgan netīri, tāpēc tieši saulainajās vietās ļoti slikta redzamība). Taču skats uz Rīgu un tālāk ir brīnišķīgs,- tik tiešām var sajusties kā putns debesīs (skatu laukumā izvietotas dažādu putnu sugu fotogrāfijas, kuras mazās pekas uzmanību saistīja pat vairāk kā skats pa logiem). Skrienam visapkārt, pētīdami un skatoties, meklējot, vispirms jau, mājas. Un dēls neviltotu prieku izrāda par to, ka Latvija esot ļoti, ļoti zaļa.

Protams, būtu gribējies, ka augšā arī ir gids, kas pastāsta, ko var redzēt tur un atkal tur vai vismaz ja tur stāvētu tāda skatu torņa karte, kur populārākie punkti un vietas norādītas (nu, piemēram, kā Londonas slavenajā acī vai pat Ķekavas mazajā luterbaznīcā, par ko tikko rakstīju). Taču jebkurā gadījumā tas plašums un skaistums, kas paveras no augšas, ir jāizbauda, to nevar aprakstīt. Tur pat bailes vairs no augstuma nav:)

Pavadām tur laiku līdz pašai slēgšanai un tad jau ārā paveramies augšup uz logiem, kas no apakšas izskatās mazi mazītiņi. Sareibst galva, un viss viļņojas:)

Savukārt otrajā salas pusē ir iekārtojusies pati televīzija, ne tikai raidītājs. Tur arī top viss tas, ko redzam savos tv ekrānos.

Jebkurš var doties ekskursijā uz televīzijas ēku , tikai iepriekš jāpiezvana vienai no gidēm un jāpārskaita nauda par pakalpojumu uz LTV kontu. http://ltv.lsm.lv/lv/pakalpojumi/ekskursijas/ Cena par ekskursiju:

Pieaugušais-EUR 3,00

Skolnieks-EUR 1,50

Pirmsskolnieks - EUR 1,20.

Tā kā vēlamais grupas lielums ir 25 cilvēki, zvanu Dagnijai Keturkai un sarunāju, ka pievienosimies kādai no grupām. Arī tā var darīt.

Ieradušies mazliet par ātru,  varam televīzijas ēkas foajē papētīt Valta Kleina tv seju fotogrāfijas.  Tā kā kafejnīcas 1. stāvā vairs nav, jāiztiek ar dzērienu aparātu piedāvājumu.

Ierašanās šeit tāpat kā iepriekš minēts, tikai attālums, kas ejams, daudz mazāks. Ir arī iespēja novietot savu auto, kā arī iespēja pieslēgt velosipēdu. Bet no centra gandrīz līdz pašām ēkas durvīm ved 20.trolejbuss.

Izrādās, mēs esam pievienoti jaunsargu grupai. Forši! Jaunas, centīgas un Latvijas valstij lojālas meitenes:)

Kaut arī norādīts, ka ekskursija ilgst apmēram stundu, mums tā ieilga vairāk kā pusotru-tik forša un atraktīva bija mūsu gide Dagnija. Tā kā gājām ar meitenēm, kuras interesē arī žurnālistika, tad, protams, tēma vairāk piemērota viņām, bet gide katrai grupai atrod citu pieeju un informāciju.

Ekskursijas iesākumā tiekam iepazīstināti ar 70. gadu kamerām , izpētām veco laiku (mūsu bērnībvas) televizorus.  Nu un tad pa daudziem un gariem gaiteņiem nonākam gan grimētavās, gan dažādu raidījumu studijās , kur mums tiek pačukstēti dažādi aizkulišu noslēpumi, mēs satiekam arī vairākus raidījumu vadītājus, kas, izrādās, ir dikti runīgi un pārņem ekskursijas vadību savās rokās, kamēr režisore jau sāk pacelt balsi, ka jāsāk raidījums:)  Tad iejūtamies ziņu vadītāja lomā.  Ieraugot sevi lielajos ekrānos, katram uz sejas neviltots, bet mulss smaids:) Bet īstā dzīve jau nav tikai studijā, bet blakus esošajā telpā ar daudzajiem aparātiem, podziņām, kloķīšiem. 
Gan manam puikam, gan arī meitenēm ļoti patīk tv muzejs, kur apskatīt senāko tv lelli Gustiņu,  Runci Renāru, pataustīt tērpus, skatīt dažādas fotogrāfijas, kas glabā tv 60 gadu vēsturi. 

Bet, kad beigās tiekam novesti pa trepēm apakšstāvā, nokļūstam Kas te? Es te! pasaulē. Izmēģinām gan Pukša gultu , gan Lupes kleitas un cepures,, izlasām jaunākos scenārijus. Ļoti, ļoti forši atrasties tur, otrā pusē.
Aizgājuši jau mājās un vakarā skatoties ziņas, uz to pasauli skatījāmies citādāk. Dēlam ļoooti patika! Aizvediet savus bērnus, parādiet tv kastes otru pusi, - viņiem noteikti patiks!

P.S. Lai gan zaķus nesatikām, tie tur esot gan, un ne tikai-tā kā salas gali nav cilvēku apdzīvoti, tur var sastapt gan zaķus, gan lapsas, gan caunas un bebrus, un, protams, neskaitāmus putnu barus.