Sajūta, ka kaut kas pamatīgi pietrūkst

Droši vien, ka neesam vienīgā ģimene, kurai vasaras laikā bērni kādu laiku dzīvojas pie omēm. Lai arī mazākajai nav vēl gadiņš, ome jau pirms vasaras pieteicās, ka palīdzēs un visas trīs meitenes paņems pie sevis uz divām nedēļām. 

Pirmajās dienās, kad meitenes bija projām, bija dīvaina klusuma sajūta. Tā patīkamā klusuma sajūta, kad naktī nav jāceļas, jo neviens neraud, kad no rīta jāpagatavo tikai kafijas krūze, kad viesistabā nav mūžīgais bardaks un rotaļlietas skaisti sāv mantu kastē... Protams, sazvanījāmies katru rītu, katru vakaru un nereti arī pa diena vidu, kad Emīlija sailgojās pēc mammas un vēlējās dzirdēt tikai mammas balsi, kad lielā meita zvanīja uz šņukstēja - mammu, es vairs nevaru, es gribu mājās..

Protams, esam aizņemti savos darbos un šķiet, ir forši, ir jauki, ka mums ir dota iespēja gadā uz dažām nedēļām vakaros izbaudīt divvientulību, baudīt vakariņas to visplašākajā nozīmē, ārpus mājas, nekur nesteidzoties. No rītiem ilgāk pagulēt, no rītiem malkot un baudīt siltu, svaigu kafiju, kas ikdienā ir "neiespējamā misija" un kafiju nereti nākas izdzert vakarā - aukstu un jau labi "nostāvējušos".

Bet ir kāds pamatīgs BET....ziniet, katru rītu Tu mosties ar tādu pustukšu sajūtu, sajūtu, ka kaut kas pietrūkt, sajūtu, ka kaut kas nav tā un nemieru sirdī. Aizvakar abi ar vīru viens otram atzinām - mēs ļoti, ļoti ilgojamies pēc meitenēm un mums viņu tik ļoti pietrūkst... jā, pietrūkst tas skaļums mājā, kņada, pietrūkst mazās rociņas ap kaklu, arī čīkstēšana un īdēšana, pietrūkst tas, ka ledusskapī pārtika netukšojas, ka veļas kalni pazuduši un netīrās grīdas vairs nav tādas.... Tu tik ļoti šo, nu jau teju 17 gadu garumā, mammas, vecāku lomu, ka dzīvot citādāk, nemaz nevari. Ka jūties nepilvērtīgs, kad neesi savā ikdienā. Protams, atpūsties vajag un tas ir forši, bet ilgstoši es tā nespēju, man ir nepieciešamas manas meitenes un mans lielais puika. Ar dēlu ir nedaudz citādāk, viņš jau ir pietiekoši liels un pēdējo gadu laikā esmu iemācījusies "palaist". Ļaut viņam dzīvot jau nosacīti savu dzīvi. Daudz man palīdzēja sarunas ar mammām, kurām ir lielie bērni, ar nu jau arī vecmāmiņām, kuras mani iedrošināja un teica - jā, man arī bija grūti, arī es raudāju, arī es zvanīju vairākas reizes dienā, arī es kontrolēju, bet tas tikai sabojā draudzīgās attiecības, tas liegs viņam ilgoties pēc Tevis, pēc mājām un pēc kopā būšanas....Nu jau otro vasaru, lielāko daļu skolēnu brīvlaika, viņš pavada ārpus Latvijas, bez mammas kontroles un bez mammas līdzās - viņš mācās gatavot, viņš mācās strādāt, viņš mācās plānot savu laiku un finanses, viņš mācās risināt problēmsituācijas. Arī mācību gada laikā, garākās brīvdienās viņš mēdz "aizlidot" un tieši šis viss man ir iemācījis vairāk ilgoties pēc viņa kā personības, pēc viņa kā mana lielā puika, bet ne ilgoties kā mammas-kontrolieres lomas. Nav gājis viegli, teikšu godīgi - ir bijuši strīdi arī aiz tā, ka atļāvu par daudz, ļāvu brīvību un šo "slideno" pavadu palaidu vaļīgāk, bet arī tas mums dzīvē jāiemācās. Šādi pa drusciņam un ne visu uzreiz, ir vienkāršāk, jo, ja vienā dienā viņš man pateiktu - mammu, es lidoju projām, mācīšos Anglijā, Zviedrijā, Vācijā, Amerikā, vai Dānijā.... Es sajuktu prātā - es nespētu iedomāties savu ikdienu un dzīvi, ja viņš nav man līdzās.  Bet tagad, kad vairākus gadus viņš ir projām ik pa laikam, es pie tā sāku pierast, es apzinos, ka reti kurš mūsdienu jaunietis spēj iedomāties savu dzīvi šeit, Latvijā. Viņš vēlas studēt ārzemēs un arī karjeru būvēt ne Latvijā. Protams, nav jau tā, ka viņš nemīlētu šo valsti, nē, tikai arī jauniešu vidū zūd pamazām ticība labākiem laikiem, ne tam, ka miljoni kabatās plūdīs, nē... Šis pēdējais pus gads viņam domāšanu pamatīgi sagrieza. Viņu īpaši saniknoja un pat šķietami lika vilties tas, ka viņš saprata, ka par žunālistu viņš nemācīsies, jo mūsdienās šī profesija mēdz kļūt par "prostitūtu" lauciņu un viņš nav no tiem, kurš ies pār līķiem, viņam ir pārāk laba sirds tam visam. Vēl asinīm vārīties viņam lika tas ka zāles, kuras mani, viņa mammu, izglāba no vēža, apturēja, izņēma no kompensējamo medikamentu saraksta, zāles, kuras izgudroja latviešu zinātniece. Viņš redzēja, kā mēs, vēža pacienti cīnījāmies, lai mums ļautu tās saņemt, bet tas viss bija tik augstā politiskajā līmenī, ka nauda tam visa stāv pāri. Jautāsiet, vai kur citur ir citādāk? Nav jau nekur izcili, bet ir valstis, kuras cilvēku uztver kā vērtību un personību, nevis instrumentu. Un viņš nav no tiem, kurš vēlēsies nākotnē strādāt sēņu fermā Anglijā, viņam ir savi mērķi un " fīčas", bet Latvijā šis mērogs ir par mazu un politika par skarbu.

Skumji arī man kā mammai apzināties, ka bēni nākotnē izlidos no ligzdas un nebūs nedz rokas stiepiena attālumā, nedz stundas braucienā ar auto...