Rododendru valstībā

Kauns atzīties, bet šogad mēs pirmo reizi bijām aizbraukuši apskatīt LU Rododendru audzētavu Babītē. Tik tuvu mājām, bet pirmā reize. Katru gadu lasu par šiem fantastiski krāšņajiem ziedošajiem krūmiem, bet laikam slinkuma dēļ, tā arī ne reizi nebijām aizbraukuši.

Kā jau iepriekšējā blogā rakstīju, kopš ir Olivers, mēs krietni vairāk kaut kur braucam, apskatām neredzēto un interesanto. Tad nu svētdienā mums izvēle krita uz rododendru apskati, kamēr šis skaistums nav vēl nobiris. 

Mašīnu burzma protams nežēlīgi liela, bet ar visu to, mazajās ieliņās bija pietiekoši daudz vietas, lai atrastu savam auto atbilstošu vietiņu. Domāju, ka vēlāk uz pēcpusdienu, gan tas noteikti sagādāja problēmas. Jo cilvēku vēlme apskatīt šo ziedošo skaistumu bija milzīga. Protams vietas jau var atrast, tikai cik tālu no audzētavas tas būs. 

Ieejas maksa kā jau visur, ļoti draudzīga – 3 eur no cilvēka. Pirmsskolas vecuma bērniem ieeja bezmaksas, skolēniem – 1 eur. 

Tas dārzs ir patiešām milzīgs un tik ļoti daudz dažādu šķirņu. Krāsas, krāsas un vēlreiz krāsas. Viss ir patīkamie iekārtots ar asfaltētu celiņu apkārt visam dārzam, ja gribas vēl pa vidu visu izstaigāt, tad tur ir zemenes celiņš, var staigāt līku loču. Viss sauss un ērts, ar ratiem forši izstaigājām. Uz beigām mazais kundziņš protams jau tipināja pats ar savām kājelēm. 

Ik pa brīdim ir tādas atpūtas zonas – galdiņi un krēsli, kur iespējams uzēst līdzi paņemtās uzkodiņas, vai vienkārši atpūtināt kājas, pasēdēt, pabaudīt dabu un tās skaistumu. 
Vairākās vietās protams bija arī uzstādītas pārvietojamās tualetes, lai apmeklētājiem nebūtu jāskrien cauri visam dārzam un pašu sākumu, kur ir lielās koka mājiņas. 
Redzējām zīmi ar norādi, rotaļu laukums, bet diemžēl pašu laukumu tā arī neatradām. Īsti jau nebija arī, ka ļoti meklējām. Viņa virzienā gājām, bet nemanījām. Iespējams bija kaut kur vairāk dārza nomalē, vai varbūt agrāk ir bijis un vairs nav. Grūti spriest, paskatīsimies vēlreiz nākamajā gadā, jo noteikti brauksim vēl! 

Dārza vidū bija foršs dīķītis, kur peldējās pīļuki. Apkārt soliņi un maliņā skatu tornis, lai no augšās paraudzītos uz visu parku kopumā. Rinda uz skatu tornīti bija pārāk gara, mūsu mazais nepacietīgais kundziņš nebūtu viņu izstāvējis. 

Varbūt šī nav pati pierastākā atpūtas vieta ar bērniem, bet mums ļoti patika, arī Oliveram patika, izbaudīja visu to laiku, ko pavadījām tur. Gribēja pasmaržot katru spilgto krūmiņu. Un spriežot pēc tā, cik ļoti daudz vecāki ar bērniem tur bija  - viņi noteikti domā tāpat kā mēs, ka šad tad jau vajag arī kaut ko citu apskatīt, nevis tikai rotaļu laukumus un zvēru dārzus.

Izbaudām visas iespējas, ko šī vasara mums sniedz!