Prieks dalīties vai tomēr mīlestība!?

Vai atceries, kā bērnībā mamma un tētis Tev nesa pirmo zemeni, ābolu vai tomātu no dārza. Pašu pirmo! Un tā vietā, lai pa kluso dārzā apēstu to paši, vai nestu dalīties, viņi atdeva to mums – saviem bērniem.

Atceros, kā mums ar māsu parasti tika šīs pirmās zemenes. Mēs tās gardi apēdām un pat piemirsām ar vecākiem padalīties. Bet viņi, tikai skatījās uz mums un priecājās.

Tiklīdz tirgū parādās zemenes, kuras nemaksā lēti, vecāki un vecvecāki tās pērk mums – bērniem un mazbērniem.

Kas tas ir – dalīties prieks vai mīlestība?

Kāpēc par to iedomājos? Diemžēl zemenes šogad beidzās pirms mans dēliņš paspēja tās tā kārtīgi pagaršot, bet dārzā joprojām atrodamas mazās mēness zemenītes. Mazas, mazītiņas, bet cik tad mazam cilvēkam daudz vajag? Un tad nu es, dodoties uz dobi skatīties vai nav saradušās vēl, eju ar domu par dēliņu. Un nevienā brīdī man nav ienākusi prātā doma – apēdīšu pati. Galvenais lai viņam tiek.  

Nu jā, un tad es iedomājos par saviem vecākiem, kuri taču kādreiz, gluži tā, pat kā es tagad, domāja nevis par sevi, bet mani un māsu. Un tas man liek smaidīt.

Nē, tas nav tikai prieks dalīties. Tagad es zinu, tā pilnīgi noteikti ir MĪLESTĪBA! Nesavtīga mīlestība, kuru mēs spējam novērtēt tikai ar gadiem, tad, kad kļūstam par mammām un tētiem.

Mīlēsim un būsim mīlētas!

Kristīne