Pilsdrupas un magoņu lauki

Pēc bērnu vecvecāku kapiņu sakopšanas Zaļenieku pusē  nolēmām aizbraukt arī uz Dobeli. Zinu, zinu-ceriņi jau noziedējuši, bet, cerams, Dobele nav pazīstama un zināma tikai ar Upīša dārzu. Mūsu ceļš veda no Zaļenieku puses cauri Krimūnām-mazam apdzīvotam, bet tik mīlīgam ciematiņam. Tam cauri tek Bērzes upīte (starp citu, arī Dobelei),

kurā ir mazs mazītiņš ūdenskritums. Interesanti izskatījās. Virzoties tālāk Dobeles virzienā, priekšā sāka vīdēt sarkani lauki. Magones! Tūkstošiem. Tik ļoti, ļoti skaisti. Nevarējām pabraukt garām, neapstājušies un neizkāpuši laukā.

Beiguši fotosesiju un saplūkuši mazliet magones un rudzupuķes vāzītei (ceru, ka tas nav aizliegts), un sasmēlušies tik daudz prieka no tā skaistuma laukā, braucam tālāk. Dobele mūs sagaida mazliet apmākusies un patukša. Paši dobelnieki gan saka, ka viņu pilsēta ir pati saulainākā Latvijā:) Novietojuši auto pašā pilsētas centrā,  pie Tirgus laukuma, ejam to skatīt. Laukums var lepoties ar uzstādīto strūklaku, kas atveido aku. Tā tik tiešām ir milzīga-lielākā Latvijā. Kamēr ap to staigājam un baudām ūdens šļakstus, akas spainis ir piepildījies ar ūdeni un apgāžas, lai iztukšotos. Tie tik bija prieki bērniem! Vēlāk jau uzzinājuši, ka spainis piepildās apmēram reizi 20 minūtēs, Renāts nolemj sagaidīt vēl kādu spaiņa apgāšanos. Tāpat forši vērot ūdens atspuldu spaiņa apakšā.

Aiz Tirgus laukuma slejas skaista luterāņu baznīca. Esmu lasījusi, ka tajā atrodas reti mākslas darbi, kurus cita starpā ziedojuši Dobeles novadnieki. Par sarūgtinājumu gan nākas secināt, ka baznīcas durvis ir slēgtas, kas mazliet izbrīna. Dievnamam taču būtu jābūt pieejamam vismaz dienas laikā. Pilsēta taču nav tik maziņa, uz to dodas tūristi, bet acīmredzot, neviens tos apskates objektā Nr.1 īsti negaida:)

Ēst dodamies turpat Tirgus laukumā 3 atrodamajā alus bārā Tērvete. Ēdienkarte it kā plaša, bet izpildījums visam diezgan vienāds. Pasūtām frī (1,00), dažādas karbonādes (ap 4,30), soļanku (2,00).  Garša nav slikta, bet arī nekas īpašs, bez mīlestības gatavots.

Bērniem it kā novietots galdiņš ar lapām un zīmuļu trauciņš, bet tas viss lietū samircis:) Terēzi vairāk interesē pie sienām novetotajās fotogrāfijas redzamie zirgi, tāpat durtiņas, kas atdala galdiņus tālākajā stūrī, ierīkotas kā stallī-tās ļoti patīk virināt.

Gribam apskatīt vēl kaut ko, tāpēc dodamies uz turpat blakus esošo Baznīcas 6, kur atrodas Dobeles TIC, bet...tas slēgts. Tikko pulkstenis rāda piekto stundu, un tūrisms, izrādās, beidzies. Pat bērns mēģina izmisīgi atvērt durvis:)

Nu nekas-ne jau tāds nieks spēs sabojāt garastāvokli! Dodamies uz senāko celtni Dobelē. Protams, tā ir Livonijas ordeņa mūra pils. Gar pili tek jau iepriekš pieminētā Bērzes upe, uz kuras pāri esošā tiltiņa margām jaunlaulātie sakāruši savas atslēgas. Kāds pamanījies uzkārt tik milzīgas koka sirdis ar solījumiem un vēlmēm jaunajā dzīvē. Vēlāk jau uz tilta ierodas atkal jaunlaulātais pāris, kuri uzkarina savu atslēdziņu. Gan jau tie ir nākamie MK kluba apmeklētāji:)

Izstaigājam lēnā garā pilsdrupas. Puika gan pamanās uzkāpt pa šaurām trepītēm augstāk

taču tikai pēc tam pamanām zīmi, kas vēsta, ka kāpt uz mūriem aizliegts.

Šeit ar ratiņiem, protams, nevarētu ne tikt, ne arī ērti izstaigāt. Bet sajust senatnīguma elpu un mēģināt iejusties 15.-16.gs. gaisotnē var.Toties lejā, pie upes, gan ir ierīkots labs celiņš. Upē ierīkota strūklaka.

Dobele noteikti nav vieta ar tūkstošiem dažādu izklaižu vietu, bet ja vēlaties vienkārši pastaigāties sakoptā un klusā pilsētiņā, droši dodieties turp! Ceļš uz turieni jau vien ir ko vērts-šobrīd ziedošās magones un citas pļavas puķes, vēlāk zeltainie rudzu lauki, un plašie Zemgales līdzenumi, kas stiepjas tālumā, liek sajust, ka dzīvojam tiešām skaistā zemē!