Pārdomas par tēmu: Visu nosaka lepnums

„Kad emocijas sit augstu vilni, bieži vien visu nosaka lepnums. Vajag daudz spēka, lai spētu no tā atbrīvoties.”

Tādu citātu šodien dzirdēju, un man šī frāze iesēdās prātā. Tā jau arī ir, vai ne?

Cik bieži pēc strīda mēs piekāpjamies pirmās? Saka jau gan, ka stiprākais piekāpjas, bet vai tiešām tajā brīdī, kad ir aizskartas mūsu jūtas, kad mēs esam nepatiesi apvainotas, vai tad mēs domājam – būšu stipra un piekāpšos? Mēs esam ietiepīgas, mēs gribam, lai tā otra puse ierauga mūsu taisnību, mēs esam LEPNAS!

Protams, vienmēr ir izņēmumi. Vienmēr ir kāda, kas nestrīdas vispār, kāda, kas piekāpjas pirmā mīļā miera labad, kāda, kas tiešām ir stipra un pirmā piedod vājajam. Bet šoreiz ne par tām – šoreiz par tām, kuras ir vājas un pārāk lepnas, lai izlīgtu uzreiz. :)

Man šķiet, ka sievietes vispār ir brīnišķīgas un unikālas ar savu spēju būt nenoteiktām, spontānām un neprognozējamām. Arī strīdu laikā. Es varu būt ārkārtīgi pacietīga un tikai pašās beigās mierīgā tonī izklāstīt savu viedokli. Es varu arī ātri „uzcepties” un vēl ilgi pēc strīda ietiepīgi klusēt vai turpināt pārmest. Bet tikpat labi es varu visu ļoti ņemt pie sirds un, sarāvusies melna un maziņa, klusā stūrītī pārdzīvot. Es varu būt visāda. Varu būt lepna, bet varu arī būt pazemīga.

Un vai tad vienmēr lepnums nozīmē ko sliktu? Lepnumam ir arī otra seja. Jabūt taču tam, ko dēvē par „pašlepnumu” – jāprot sevi novērtēt! Vai tiešām no tā vajag atbrīvoties? Ja mēs nebūtu lepnas, mēs nemācētu sevi novērtēt, mēs ļautu sevi izmantot, mēs būtu pārāk padevīgas. Sievietes tik ilgi cīnījās par savām tiesībām, par iepsēju būt lepnām, vai tiešām tagad šī īpašība tiek iekļauta slikto īpašību sarakstā?

Lepnumu nav ne jāapspiež, pat ne jāvājina, tas ir jānovirza uz dižu mērķu īstenošanu. /Helvēcijs/

Laikam jau grūtāk tomēr ir nevis atbrīvoties no lepnuma, bet gan atšķirt to no spītības, kā arī iemācīties atrast to robežu, cik tālu lepnums ir vajadzīgs pašcieņas saglabāšanai, bet kad tā jau paliek par daudz.