28.04 17:00-20:00
Pieteikties
Brīvo vietu skaits: 1
Nu katram mums, noteikti ir arī dažādas sliktās atmiņas no bērnības: kādam vecāki izšķīrušies, vēl kāds atceras, kā pērienu dabūjis par blēņām. Tāpat dažādas ugunsnelaimes, strīdi, kritieni.. Bet forši būtu padomāt un pacilāt ik pa laikam arī tās labās, atmiņā palikušās lietas!
Vecāku interese par viņu kā bērnu ikdienu, mīļuma izrādīšana, dzimšanas dienu svinības, arī motivējošas uzslavas un atbalsts, kas nodrošinājis laimes sajūtu bērnībā, visdrīzāk ir tie pozitīvie piemēri, kuri tiek mantoti un praktizēti cauri paaudzēm. Pētījuma dalībnieki kā būtiskas tuvu attiecību uzturēšanai ģimenē min arī kopīgas atpūtas, sportisku aktivitāšu, ceļojumu un kultūras pasākumu apmeklēšanas tradīcijas. Kopīgi piedzīvotais, pat, ja tobrīd šķitis grūti, vēlāk pārtop pozitīvās emocionālās atmiņās. Tās dod spēku ilgtermiņā.
Bieži vien pat pēc vairākiem gadu desmitiem cilvēki spilgti atceras tādus notikumus, kā kopīgu makšķerēšanu vai pārgājienu, kura laikā bija negaiss. Šie kopīgie brīvā laika pavadīšanas paradumi salīdzinoši viegli pārmantojas, jo, it kā nemanot, kļūst par dzīvesveidu un arī nākamo paaudžu ģimeņu neatņemamu tradīciju un labsajūtas avotu, skaidro psihologs.
Pētījums parāda arī to, ka kopumā Latvijas iedzīvotāji ir laimīgāki bērnībā (76 procenti) nekā šobrīd, esot pieauguši (70 procenti). Tas vēlreiz apliecina cilvēka tendenci atcerēties labo, taču vienlaikus dod cerības, ka mūsu attiecību mantojumā tomēr ir gana daudz pozitīvu šķautņu, kuras turpinām mēs un ar prieku reiz pārmantos arī paaudze, kas vēl tikai bauda bērnību.
Man no pavisam agras bērnības ir ļoti maz atmiņu. Pat nesaprotu, kāpēc. Bet ir daži uzplaiksnījumi no bērnības svētkiem, kā negribēju bildēties, visu laiku bozos. Tad nu tāda pati esmu arī tās dienas foto. Akurāt kā mana meitina tikko pie dokumentu bildēšanas😃 Vēl nāk atmiņā daži mirkļi no mūsu ģimenes kopīgā brauciena uz zoo. Tie nebija katru gadu, tāpēc likās kā īsti svētki. Un mazpilsētiņas meitenītei nonākt Rīgā ar vilcienu pats par sevi jau bija liels pārdzīvojums.
Bet tā es atceros tēta kreklus, to, kā viņš cepa pankūkas svētdienu rītos, kā viņš skaldīja malku. Atceros, kā mamma mūs ar brāli ķēra ap apaļo istabas galdu. Atceros, kā saņēmu savu pirmo un vienīgo lelli. Kā ar brāļiem gājām uz mežu ogot vai peldēties uz jūru. Es tāda maza knīpa tipināju pakaļ saviem lielajiem brāļiem. Forši bija! Un, jā, vienmēr atceras tikai labo. Ja, protams, nav bijis kas pavisam nelāgs. Bet man bija gaiša bērnība, jo nekad nebija garlaicīgi.